— Hercoga kalps, kā es viņu dēvēju.
— O, es redzu, ka mēs saprotamies, — viesnīcnieks teica.
— Velns un elle! Tātad es palieku.
— Es domāju.
— Bet neviena vārda par manu brālēnu.
— Tik tiešām — kā Dievs debesīs!
— Un arī par mani ne.
— Par ko jūs mani uzskatāt? Klusu, tur kāds nāk!
Uz sliekšņa parādījās Gorenflo.
— O, tas ir viņš, cienījams vīrs, — saimnieks sauca.
Un viņš devās pie mūka un atdarināja ordeņa brāļu zīmi.
Redzot šo zīmi, Gorenflo pārņēma izbrīns un bailes.
— Atbildi, atbildi, mans brāli, — Čiko drošināja. — Mūsu saimnieks zina visu un arī viņš pieder…
— Kam? — Gorenflo pārtrauca. — Kam viņš pieder?
— Svētajai savienībai, — Bernī pārtrauca.
— Kam viņš pieder?
— Svētajai savienībai, — Bernī klusi paskaidroja.
— Jūs redzat, ka jūs varat atbildēt. Atbildiet taču!
Gorenflo atbilde viesnīcnieku ļoti aplaimoja.
— Bet jūs man apsolījāt Šēras vīnu, — sacīja Gorenflo, lai uzsāktu citu sarunu.
— Šēras, Malagas, Alikantes vīni manā pagrabā ir jūsu rīcībā, mans brāli. Gorenflo skatiens no saimnieka noslīdēja uz Čiko un no Čiko — uz debesīm.
Viņš žūpoja trīs dienas. Pirmajā dienā sāka ar šērieti, otrajā ar malagietļ/ bet trešajā ar — alikantu. Galu galā viņš tomēr atzina, ka burgundietis ir visteicamākais reibinātājs.
Šajās četrās dienās, kamēr Gorenflo pētīja vīnus, Čiko neatstāja istabu un no rīta līdz vakaram uzglūnēja Nikolā Davidam.
Viesnīcnieks Čiko atturību izskaidroja ar bailēm no karaļa piekritēja un izmēģināja visiespējamākās muļķības. Bet nekas nelīdzēja. Nikolā Dāvids, kas ar Pēteri Gondī bija norunājis satikties viesnīcā «Krusta gulbis», negribēja atstāt dzīvokli aiz bailēm, ka viņu varētu ieraudzīt Gīza sūtnis. Tāpēc saimnieka klātbūtnē viņš palika šķietami neietekmējams. Bet kad durvis aiz maitre Bernī bija aizvērušās, Nikolā Dāvids smīdināja Čiko, kas nekad neatstāja savu caurumu, niknās dusmās iesaukdamies:
— Vēl piecas vai sešas dienas, puisi, un tu man par visu samaksāsi! Čiko labi zināja, viņš bija pārliecināts, ka Nikolā Dāvids neatstās viesnīcu pirms sūtņa ierašanās.
Bet, sestajai dienai tuvojoties, Nikolā Dāvids saslima. Fantastiskais viesnīcnieks zobodamies par to ziņoja Čiko.
— O-o! — Čiko iesaucās. — Vai jūs domājat, ka viņš mirs?
— Nejēdzīgs drudzis, mans brāli, trīs dienu drudzis. Ārsti neko nesaprot. Viņu moca velnišķīgs izsalkums. Viņš mani gribēja nožņaugt un sit manus ļaudis. Ārsti neko nesaprot.
Čiko padomāja un jautāja:
— Vai jūs viņu redzējāt?
— Protams. Es taču teicu, ka viņš mani gribēja nožņaugt.
— Kāds viņš izskatījās?
— Viņš bija bāls, satriekts, saguris un kliedza kā traks.
— Ko viņš kliedza?
— Uzmaniet karali! Viņam grib atriebties.
— Nelaimīgais!
— Blēdis! Brīžiem viņš stāsta, ka gaidot no Aviņonas kādu cilvēku, kuru pirms miršanas gribot redzēt.
— Tātad viņš runā par Aviņonu!
— Pastāvīgi.
— Velns un elle! — Čiko iesaucās.
— Vai ne, tas būtu ļoti jocīgi, ja viņš izlaistu garu? — jautāja saimnieks.
— Ļoti jocīgi, bet es gan nevēlētos, ka viņš nomirtu, pirms cilvēks no
Avinonas nav ieradies. »
— Kāpēc? Jo drīzāk viņš nomirs, jo drīzāk mēs būsim no viņa brlyi.
— Jā, bet es viņu tā ienīstu, ka vēlētos pazudināt viņa miesu un dvēseli. Un ja nu cilvēks no Aviņonas ierodas noklausīties viņa grēksūdzi…
— O, tie droši vien ir tikai drudža murgi, — viesnīcnieks piebilda un, galvu grozīdams, izgāja no istabas.
Gorenflo nekas neinteresēja. Augu dienu viņš nodarbojās tikai ar ēdieniem un dzērieniem. Pat viesnīcnieks nereti izbrīnā iesaucās:
— Nudien, nemaz nevar ticēt, ka šis mūks būtu daiļrunības brīnums!
XXX
Kā mūks un advokāts sūdzēja grēkus
Diena, kad viesnīcu «Krusta gulbis» vajadzēja atbrīvot no viesa, tuvojās vai vismaz šķita, ka tā ir tuvu.
Grīni smiedamies, maitre Bernī ieskrēja Čiko istabā, tā ka tam labu laiku bija jānogaida, līdz viņš uzzināja saimnieka jautrības cēloni.
— Viņš mirst! — laipnais viesnīcnieks sauca. — Viņš izlaiž garu, atkritēju draugam nu reiz ir beigas! Joks bija lielisks.
— Kāds joks?
— Kā jūs viņu izjokojāt, monsieur.
— Es esmu slimo izjokojis?
— Jā.
— Kas noticis?
— Jūs jau zināt, ka viņš vienmēr kliedza par kādu cilvēku no Aviņonas.
— Nu, vai šis cilvēks ir ieradies?
— Viņš ir ieradies.
— Vai jūs viņu redzējāt?
— Vai tad kāds var ienākt vai iziet tā, ka es neredzu?
— Kāds viņš izskatījās?
— Mazs, kalsns un sārts.
— Pareizi, — Čiko nomurmināja. — Pastāstiet sīkāk. Viesnīcnieks pastāstīja, ka lielā zirgā atjājis maza auguma vīrs, apjautājies
par maitre Nikolā un pavēlējis aizvest viņu pie viesa, kaut gan viņš, saimnieks, aizrādījis, ka advokāts bīstami saslimis ar drudzi.
— Vai svešinieks vēl atrodas pie mūsu viesa? — Čiko jautāja, norādīdams uz blakusistabu.
— Jā, cik nelaimīgi, ka neko nevar dzirdēt.
— Kas jums liedz ieiet?
— Viņš mani izraidīja, aizbildinādamies, ka viņam jāuzklausot grēku
atlaišana.
— Kas jums liedz klausīties aiz durvīm?
— Jums taisnība, — saimnieks iesaucās un izskrēja no istabas.