Gorenflo nodomāja, ka pienācis laiks lietot varu.
— Kas to teica, zina, ko viņš saka, — viņš sauca. — Uz priekšu! Papīrus, papīrus, vai es jūs neapžēlošu!
— Velns lai parauj visu jūsu apžēlošanu, muļķi! — iesaucās Dāvids, izlēkdams no gultas un sagrābdams Gorenflo aiz rīkles.
— Tagad es gribu dzirdēt tavu atzīšanos, Belccbula kalp, un, kas attiecas uz drudzi, tad tu redzēsi, vai tas mani tā saista, ka es tevi nevarētu nožņaugt.
Brālis Gorenflo bija diezgan spēcīgs. Viņš saņēma visus savus spēkus un tam izdevās ar platajām rokām sagrābt advokātu aiz krekla un atgrūst istabas vidū, kur tas novēlās kā salmu kūlis.
Bet saniknotais advokāts piecēlās, metās pēc garā zobena, kas karājās pie sienas, izrāva to no maksts un piegrūda mūkam pie kakla. Nabaga Gorenflo aiz bailēm bija atkritis kādā krēslā.
— Tā, nožēlo nu grēkus, — advokāts skarbi uzaicināja, — citādi tev jāmirst.
Juzdams pie savas miesas zobena nepatīkamo saltumu, Gorenflo aptvēra sava stāvokļa nopietnību.
— Kā tevi sauc?
— Brālis Gorenflo.
— Tātad tiešām esi mūks?
— Domāju gan.
— Kāpēc tu atrodies Lionā?
— Mani izraidīja.
— Kas tevi atveda uz šo viesnīcu.
— Gadījums.
— Cik ilgi tu te jau esi?
— Sešpadsmit dienas.
— Kāpēc ko tu mani izspiego?
— Es jūs neesmu izspiegojis.
— Kā tu zini, ka es esmu saņēmis kaut kādus papīrus?
— Man teica?
— Kas tev teica?
— Tas, kas mani atsūtīja pie jums.
— Kas tevi atsūtīja?
— To es nevaru teikt. Žēlīgās debesis! Es kliegšu!
— Un es tevi nogalināšu.
Mūks iekliedzās. Uz advokāta zobena smailes iezaigojās asins lāse.
— Nosauc viņa vārdu! — Dāvids kliedza.
— Tas ir… Čiko.
— Karaļa nerrs?
— Jā!
— Un kur viņš ir?
— Tees esmu! —atskanēja apspiests sauciens, un uz sliekšņa ļoti nopietns ar zobenu rokā parādījās Čiko.
XXXI Viens zobena dūriens
Ieraugot savu nāvīgāko ienaidnieku, maitre Nikolā Dāvids satrūcies atkāpās.
Gorenflo izmantoja šo mirkli, lai atbrīvotos no neērtā stāvokļa, un sāka skaļi kliegt:
— Palīgā! Šurp! Mani žņaudz!
— O-o! Dārgais monsieur Dāvid, — sacīja Čiko, — tas esat jūs?
— Jā, — Dāvids stomījās, — jā, tas esmu es.
— Priecājos jūs atkal redzēt, — gaskonietis piebilda un pret Gorenflo pagriezies turpināja:
— Manu mīļo Gorenflo, tava klātbūtne bija ļoti vajadzīga, jo monsieur gatavojās mirt. Bet tā kā tagad monsieur jūtas spirgtāks, šeit ir vajadzīgs nevis mūks, bet gan džentlmenis.
Gorenflo tikai vēlējās pazust no Nikolā Davida redzesloka un nelikās divreiz lūgties, bet steidzās aiziet. Čiko aizslēdza durvis un aizgrūda aizbīdni.
Sākumā Dāvids samulsa, bet, apzinādamies savu prasmi zobenu cīņās, viņš drīz vien nomierinājās, un, kad gaskonietis pagriezās, viņš redzēja to stāvam gultas kājgalī ar zobenu rokās un smaidu lūpās.
— Apģērbieties, monsieur, — sacīja Čiko, — es negribu būt pārāks. Zinu, ka jūs esat drošsirdīgs cīnītājs un lieliski rīkojaties ar zobenu, bet tas man ir vienalga.
— Joks ir teicams, — smiedamies atbildēja Dāvids.
— Jā, tā man liekas, un drīz vien tas jums patiks vēl labāk, jo jums vienmēr bijusi laba gaume. Vai jūs zināt, ko es šai istabā meklēju, Nikolā malt re'?
— Pēriena pārpalikumu, ko jūs saņēmāt Majēnas hercoga vārda dienā, kad jūs lieliski izlēcāt pa logu.
— Nē, monsieur, cs māku norēķināties, un par pērienu atmaksāšu tam, kas mani ar to apbalvoja. Par to neraizējieties! Šeit cs meklēju kādu ģints sarakstu, ko monsieur de Gondī, neko nejauzdams, aizveda uz Aviņonu un, tāpat neko nejauzdams, atnesa atpakaļ un nesen atdeva jums.
Dāvids nobālēja.
— A-ā! — viņš sauca. — Tātad jūs esat spiegs, monsieur\ Es gan domāju, ka jūs esat tikai nerrs.
— Mans dārgais monsieur Dāvid, ja jūs atļaujat, es būšu dubultnieks: spiegs, lai liktu jūs pakārt, nerrs — lai par to pasmietos.
— Likt mani pakārt? Kā jūs to izdarīsit?
— Pavisam vienkārši. Es pastāstīšu tikai patiesību. Es jums varu pateikt, monsieur Dāvid, ka pagājušajā mēnesī es piedalījos nelielā sapulcē Svētās Ženevjevas klostera baznīcā, kurā piedalījās dižciltīgais hercogs Gīzs un Monpansjē kundze.
— Jūs?
— Jā, es atrados biktskrēslā iepretim jūsējam. Es noklausījos, ko runāja grāfs Monsoro, maitre la Hurjērs un kāds man pazīstams mūks, kura vārdu es esmu piemirsis un kurš mani labi pārliecināja. Es redzēju Anžū hercoga kronēšanu un dzirdēju zobgalīgo niekošanos ar ģints sarakstu.
Es dzirdēju par Pētera Gondī aizsūtīšanu un jūsu līdzdalību. Es jums sekoju līdz Lionai un arī šai viesnīcā dzīvoju blakusistabā, ko no iūsējās šķir diezgan plāna starpsiena, kurā es izurbu caurumu, lai visu novērotu.
Beidzot es redzēju, ka jūs ar zobenu uzbrūkat mūkam, kas ieradās noklausīties jūsu grēksūdzi. Tad es ierados, mans mīļais monsieur Dāvid, un teicu: «Klausieties, mēs esam veci paziņas, veci draugi, tāpēc norēķināsimies. Sakiet, vai jūs gribat to darīt?»
— Kādā veidā?
— Tā, kā tas viss būtu nokārtojies, ja jūs tiešām būtu bijis slims, manam draugam Gorenflo būtu izsūdzējis grēkus un atdevis prasītos papīrus. Tad es jums būtu piedevis. Bet arī tagad negribu būt pārāk nežēlīgs. Mīļo Dāvid, lai paliek zvēresti. Uzticieties man. Aizmirstiet Gīzus! Atdodiet man papīrus, un es jums dodu savu muižnieka godavārdu, ka mūsu karalis jūs apžēlos.
— Un ja nu es jums tos nedodu?
— O, ja jūs nedosit, tad tā ir cita runa. Tik tiešām — kā es esmu muižnieks, es jūs nogalināšu. Labāk jau atdodiet, un viss tiks aizmirsts. Jūs gan man neticat, monsieur Dāvid, un iedomājaties, ka naids manā sirdī ir ieēdies kā rūsa dzelzī. Nē, es jūs ienīstu, tā ir taisnība, bet Majēnas hercogu es ienīstu vairāk nekā jūs. Dodiet man līdzekli, ar kura palīdzību iznīcināt Majēnas hercogu, un es jūs glābšu. Un vai man jāpiebilst daži vārdi, kam jūs neticēsiet, ka jūs esat lielākais patmīlis? Es mīlu karali, lai cik samaitāts arī viņš nebūtu, lai cik niecīgs viņš arī nebūtu, es mīlu karali, jo viņš mani sargā no Majēnas hercoga slepkavām. Atdodiet man ģints sarakstu, un tik tiešām, kā cs esmu džentlmenis, es noklusēšu jūsu vārdu un parūpēšos par jūsu laimi.