— Uz priekšu! — Čiko turpināja, kad viņa pretinieka drūmās un nedzīvās acis k|uva vēl drūmākas un nedzīvākas. — Es redzu, ka mana daiļrunība ir bijusi veltīga un ka jūs man neticat. Tātad man atliek tikai viens līdzeklis: sodīt jūs par vecajiem nedarbiem un atbrīvot pasauli no cilvēka, kas netic ne daiļrunībai, ne cilvēcībai. Es likšu jūs pakārt. Tā ir Dieva griba, monsieur Dāvid.
Čiko atkāpās dažus soļus uz durvju pusi, nenovērsdams acis no advokāta, kas panācās dažus soļus uz priekšu.
— Un jūs domājat, ka ļaušu jums aiziet? — advokāts iesaucās. — Nē, manu daiļo spicg, nē, Čiko, mans draugs, ja kāds zina tādu noslēpumu, kā ģints saraksts, tas mirst! Kas apdraud Nikolā Dāvidu, tas mirst! Kas šeit ienāk, kā tu esi ienācis, tas mirst!
— Jūs atvieglojat manu uzdevumu, — Čiko mierīgi atbildēja. — Es tikai vilcinos, jo esmu pārliecināts, ka jūs nonāvēšu. Pirms diviem mēnešiem, ar mani cīnīdamies, Krijons man iemācīja savādu dūrienu, vienu vienīgo, bet ar to pietiks. Atdodiet papīrus, — viņš drausmīgā balsī piebilda, — vai arī es jūs nogalināšu! Un cs jums galvoju: cs pārduršu jums rīkli tai pašā vietā, kur jūs gribējāt nolaist asinis manam draugam Gorenflo.
Tiklīdz Čiko bija beidzis, mežonīgi smiedamies, Dāvids metās viņam virsū. Čiko viņu sagaidīja ar zobenu rokā.
Pretiniekiem bija gandrīz vai vienādi augumi, bet Čiko kalsnumu slēpa tērps, kamēr advokāta garais, tievais un lokanais stāvs likās gluži kails. Viņš atgādināja glumu čūsku, viņa veiklais zobens kustējās kā metamais šķēps. Bet viņš bija sastapies ar rūdītu pretinieku. Čiko, kas gandrīz vai ik dienu bija skolojis karali paukošanās mākslā, bija teicams cīnītājs. Nikolā Dāvids drīz vien par to pārliecinājās, jo katrs viņa uzbrukums atsitās pret naidnieka tēraudu.
Viņš atkāpās.
— O! — Ciko iesaucās. — Tagad jūs sākat apjēgt? Lieliski! Vai atdosit papīrus?
Dāvids atbildes vietā vēlreiz uzbruka gaskonietim. Sākās otra — ilgāka un grūtāka — cīņa, kaut gan Čiko vēl joprojām tikai atgaiņājās. Otrā cīņa beidzās tāpat kā pirmā — advokāts atkal atkāpās.
— Ā-a! — iesaucās Čiko. — Tagad ir mana reize!
Un viņš panācās uz priekšu.
Lai viņu aizturētu, Dāvids vēlreiz uzbruka. Čiko veikli atsita visus cirtienus un izsita pretiniekam no rokām zobenu, bet tad ar savējo skāra iepriekš minēto vietu. Tad viņš zobena asmeni līdz pusei iegrūda spītīgā advokāta kaklā.
— Tas ir dūriens, — Čiko noteica.
Dāvids neatbildēja. Ar asinīm noplūdušu muti viņš tūlīt nokrita Čiko priekšā uz grīdas. Tad viņš mēģināja aizlīst līdz gultai, it kā savu noslēpumu vēl sargāt gribēdams.
— O, — sauca Čiko, — es uzskatīju, ka tu esi viltīgs, rūdīts nelietis, bet tu esi tikai vienkāršs muļķis. Es nezināju, kur tu savus papīrus esi noslēpis, bet nu tu pats to parādi.
Un kamēr Dāvids mocījās nāves krampjos, Čiko pacēla matraci un zem spilvena atrada mazu pergamenta vīstoklīti.
Tiklīdz viņš to atvēra, lai pārliecinātos, vai tas ir meklētais papīrs, Dāvids bezgalīgās dusmās izslējās, bet tūlīt atkal atkrita atpakaļ, izdvesdams pēdējo nopūtu.
Kad Čiko bija pavirši pārliecinājies, ka pergaments tiešām ir īstais, viņš to rūpīgi satina un iebāza sava kamzoļa drošākajā kabatā.
Tad viņš satvēra advokāta ķermeni, noguldīja to gultā ar seju pret sienu, atvēra durvis un pasauca Gorenflo.
— Cik jūs esat bāls! — iesaucās mūks.
— Jā, — atbildēja Čiko, — nabaga vīra dzīves pēdējie mirkļi mani mazliet uzbudināja.
— Tātad viņš ir miris?
— Droši vien.
— Vēl nupat viņš jutās tik spirgts.
— Pārāk spirgts. Viņš gribēja ēst kaut ko grūti sagremojamu, aizrijās un nomira.
— O, nelietis gribēja mani nožņaugt, mani, svētai baznīcai piederīgu, bet tā bija viņa nelaime.
— Piedodiet viņam, tēvs, viņš bija kristīgais!
— Es viņam piedodu, kaut gan viņš patiesi mani nobaidīja. *
— Tas vēl nav viss, — sacīja Čiko. — Jums jāaizdedzina divas sveces un pie viņa līķa jānoskaita dažas lūgšanas.
— Par ko?
— Lai uz jums nekristu aizdomas un jūs neieslodzītu cietumā!
— Es esmu šā cilvēka slepkava?! Viņš taču gribēja mani nožņaugt!
— Mans Dievs, jā! Bet tas viņam neizdevās, un viņš pārskaitās, viņš aizrijās un — ar labu nakti! Tātad jūs redzat, ka esat viņa nāves cēlonis, Gorenflo. Protams, nevainīgs cēlonis, bet vienalga! Kamēr noskaidros jūsu nevainību, jūs varat piedzīvot un izbaudīt nezin ko.
— Ticu, ka jums taisnība, maitre Čiko, — mūks vaimanāja. — Ko man darīt?
— Apmeties šai istabā, skaiti visas lūgšanas, kādas vien zini, bet kad iestāsies vakars un būsi viens, mierīgi aizej no viesnīcas. Vai tu zini kaltuvi ielu stūrī?
— Protams. Vakar vakarā es tur dabūju šo sitienu, — sacīja Gorenflo, norādīdams uz savu zilo, sasisto aci.
— Skaista atmiņa! Es parūpēšos, lai tu tur saņemtu zirgu, vai saprati? Ne vārda nevienam neteikdams, sēdies zirgā, un, ja tev vēl ir sirds krūtīs, tad tu zināsi ceļu uz Parīzi. Vilanovā zirgu pārdod un paņem atkal Panurgu.