— Ak, labais Panurgs! Jums taisnība, — csļoti priecāšos viņu atkal redzēt, jo es to mīlu. Bet no kā es pārtikšu? — viņš žēli piebilda.
Čiko izvilka no kabatas veselu sauju ekiju un sabēra mūka tuklajā rokā.
— Augstsirdīgais vīrs! — līdz asarām aizkustinātais Gorenflo iesaucās.
Tad Čiko lika mūkam apsēsties pie gultas, devās lejā pie saimnieka, paveda viņu sānis un teica:
— Maitre Bernuī, jums neko nenojaušot, jūsu viesnīcā ir noticis kaut kas
neparasts.
— O! — saimnieks bailēs iesaucās. — Kas ir noticis?
— Šo nikno karaļa piekritēju, ticības pretinieku, šo nekaunīgo hugenotu labvēli šorīt ir apmeklējis Romas sūtnis.
— Es zinu, jo par to pats jums pateicu.
— Mūsu svētais tēvs pāvests, kas vienmēr gādā par pasaulīgo taisnību, mūsu svētais tēvs sūtījis viņu tieši pie sazvērnieka, tikai sazvērnieks gan nebūs zinājis, kādā nolūkā.
— Kādā nolūkā viņš to sūtījis?
— Aizejiet uz sava viesa istabu, maitre Bernuī, mazliet paceliet viņa segu, aplūkojiet viņa kaklu un jūs uzzināsit.
— Hallo! Jūs mani biedējat!
— Šī atriebība ir piepildījusies jūsu namā, maitre Bernuī. Pāvests jums ir parādījis ļoti lielu godu.
Čiko iespieda viesnīcnieka rokā zelta naudas gabalu, devās uz stalli un
lika izvest zirgu.
Viesnīcnieks pa to laiku putna vieglumā uzskrēja pa trepēm un iesteidzās Nikolā Davida istabā, kur viņš atrada Gorenflo, kas skaitīja lūgšanas. Viņš ātri piegāja pie gultas un pacēla segu. Viņš ieraudzīja svaigi sārtu brūci, kaut gan ķermenis jau bija atdzisis.
— Tā mirs visi svētās ticības ienaidnieki! — noteica viesnīcnieks. Gorenflo piekrizdams palocīja galvu.
— Āmen! — mūks piebilda.
Šis atgadījums notika gandrīz tai pašā mirklī, kad Busī vecajam baronam atdeva viņa meitu, kuru sirmais muižnieks jau uzskatīja par mirušu.
XXXII
Anžū hercogs uzzina, ka Meridoras Diāna nav mirusi
Bija pienākušas aprīļa pēdējās dienas.
Šartras lielā katedrāle bija uzposta spoži balta, spraišļi slējās kā bezgalībā. Kailām kājām, kā no Šartras vārtiem atnācis, karalis stāvēja baznīcas vidū un brīžiem paskatījās apkārt, it kā pārbaudīdams visu savu draugu un galminieku uzticību. Lielākā daļa svētceļnieku izsalkuši un noguruši atpūtās viesnīcās, un tikai daži kailām kājām stāvēja uz mitrā klona.
Patlaban noturēja reliģisku ceremoniju, kam Francijai bija jādod mantinieks. Svētās dievmātes krekls, kas savas vaislības spējas bija pierādījis ar daudzām brīnumzīmēm, bija izcelts no zelta relikviju kastes, un tauta, kas šajos svētkos bija salasījusies lielā pulkā, godbijīgi noliecās staru mirdzumā, kas iezaigojās altāra telpās.
Šai klusuma brīdī Indriķis III saklausījatroksni, kas atgādināja apspiestus smieklus. Tāpēc viņš, kā parasti, meklēja Čiko. Bet tas nebija nerrs, kas ceļā uz Fonteneblo bija aizbēdzis, bet gan kāds jātnieks, kas savu putās notriekto zirgu nulc bija pieturējis pie baznīcas un ar dubļainām drēbēm un zābakiem spiedās cauri galminieku baram, kas grēku nožēlotāju drēbēs vai ar maisiem galvās un basām kājām stāvēja visapkārt.
Būdams nepmicrināts, ka jātnieks ieradies tik vēlu un taisa tādu troksni, ar savām drēbēm un netīro izskatu tik krasi atšķirdamies noapkārtnes, karalis dusmīgi vēroja atnācēju.
Jaunpicnācējs izlikās, ka to neievēro, paspēra dažus soļus un nokrita ceļos pie krēsla, kurā sēdēja Anžū hercogs, kas vairāk gremdējās nevis lūgšanās, bet gan domās un apkārtnotiekošo nemaz neievēroja.
Juzdams atnācēja pieskārienu, viņš strauji pagriezās un klusi iesaucās: , — Busī!
— Labrīt, monsieur, — atbildēja grāfs, it kā viņš hercogu tikai vakar būtu atstājis un it kā kopš tā laika nekas svarīgs nebūtu atgadījies. — Monsieur, man ar jums tūlīt jārunā, — viņš turpināja.
— Kāpēc tu neieradics agrāk?
— Acīmredzot tāpēc, ka nebija iespējams.
— Bet kas gan noticis tajās trīs nedēļās, kopš tu pazudi?
— Tieši par to es arī gribu runāt.
— Tev vajadzēs pagaidīt, kamēr mēs iziesim no baznīcas.
— Kā man tas nepatīk!
— Klusu! Tūlīt būs beigas. Pacieties, un mēs kopā atgriezīsimies manā dzīvoklī.
Karalis nupat virs sava smalkā krekla bija uzvilcis Svētās dievmātes pārāk raupjo kreklu. Karaliene ar savu galma dāmu palīdzību darīja to pašu. Tagad
karalis nometās ceļos, un karaliene sekoja viņa paraugam. Abi bridi sirsnīgi lūdza Dievu, kamēr pārējie baznīcēni ar pierēm dauzīja klonu. Tad karalis piecēlās, novilka svēto kreklu, palocījās pret virsbīskapu, sasveicinājās ar ka.alieni un pagriezās pret katedrāles durvīm. Bet pa ceļam viņš apstājās, jo bija icraudzījs Busī.
— O, monsieur, — viņš teica, — man liekas, ka mūsu lūgšanas nav jūsu gaumē, jo jūs nevarat atteikties no zīda un zelta, kaut gan jūsu karalis staigā grēku nožēlotāja tērpā.
— Sire, — Busī godbijīgi atbildēja, — neviens tik pašaizliedzīgi nekalpo jūsu majestātei kā es; arī tie ne, kuru tērps ir visvienkāršākais un kuru kājas ir vissaplosītākās. Bet es atgriezos no gara un grūta ceļojuma un tikai šorīt uzzināju par to, ka jūsu majestāte apmeklē Šartras katedrāli. Piecās stundās es nojāju divdesmit divas jūdzes, sire, lai panāktu jūsu majestāti. Man nebija laika pārģērbties, ko jūsu majestāte nekad nebūtu ievērojusi, ja es nebūtu devies šurp, lai pazemībā pievienotos jūsu lūgšanām, bet būtu palicis Parīzē.
Karalis, kas ar atbildi, šķiet, nebija apmierināts, devās projām. Pie baznīcas izejas Busī princim vēl uzprasīja:
— Tātad jūsu dzīvoklī, monsieur?
— Tūlīt, jo tev būs daudz ko stāstīt.