— Tiešām, monsieur, man jāpastāsta jums par daudzko svarīgu, par to, par ko jums droši vien nav ne jausmas.
Hercogs atvadījās no brāļa un kopā ar Busī ieslēdzās kādā karaļa istabā.
— Piesēdi un pastāsti savu piedzīvojumu. Vai tu zini, ka es domāju — tu esi miris un ka viss galms aiz prieka par tavu nāvi uzvilka baltas drēbes, un daudzu krūtis pirmo reizi brīvi atclpoja? Bet vispirms: tu mani pameti, lai sekotu kādai skaistai svešiniecei. Kas tā ir par sievieti, un ko es varu gaidīt?
— Jūs pļausit to, ko esat sējis, monsieur, galvenokārt — visai daudz negoda.
— Kas ir noticis? — jautāja hercogs, pāsteigts par Busī aizdomīgo izturēšanos.
— Monsieur jau dzirdēja, — Busī vēsi atbildēja.
— Būtu lieki atkārtot.
— Bet kas gan ir šī dāma?
— Es domāju, ka monsieur būtu viņu pazinis.
— Tātad viņa?
— Jā, monsieur.
— Vai viņa runāja ar tevi?
— Protams. Tikai gari nerunā. Varbūt monsieur bija tiesības domāt, ka viņa ir mirusi, — Busī turpināja, — un kaut gan jūs dižciltīgu jaunu meiteni iegrūdāt mocekles izmisumā, taču viņu ir ķērusi vēl lielāka nelaime.
— Kas viņai noticis? — nobālējušais hercogs drebēdams jautāja.
— Monsieur, kāds virs izglābis viņas dzīvību, kāds vīrs pasargājis viņas godu, taču šis virs licis par šo pakalpojumu samaksāt pārāk dārgi, un ir jānožēlo, ka viņš to ir izdarījis.
— Ko tas nozīmē?
— Monsieur, izvairījusies 110 Anžū hercoga skavām, Meridoras Diāna metusies tāda vīra rokās, kuru viņa ienīst.
— Ko tu saki?
— Es saku, ka Meridoras Diāna tagad saucas par grāfieni Monsoro. Parastā bāluma vietā hercoga seju pārklāja spilgts sārtums.
— Kristus svētās asinis, vai tā ir taisnība? — viņš dusmās iesaucās.
— Taisnība.
— O, nelietis, — hercogs sauca, — un viņš pirmais mani mudināja!
— Monsieur! Monsieurl Ko jūs sakāt? Šis cilvēks jūs pamudināja Diānu apkaunot?
— Jā.
— Ar saviem padomiem?
— Ar savu vēstuli. Vai gribi to redzēt?
— O, kaut es varētu noticēt! — Busī iesaucās.
Hercogs atnesa no kabineta mazu kastīti, izņēma nelielu papīra loksni un pasniedza to Busī.
— Lasi, ja netici prinča vārdiem.
Ar drebošām rokām Busī satvēra aploksni un lasīja: «Monsieurl
Jūsu augstība var nomierināties. Nodomāto pasākumu varēs īstenot bez briesmām. Jaunā persona šovakar aizceļo, lai astoņas dienas ciemotos pie savas krustmātes Ludas pilī. Es par visu gādāšu, un jums nebūs jāraizējas. Kas attiecas uz jaunās dāmas šaubām, tad man šķiet, ka tās izzudīs, tiklīdz viņa būs pie jūsu karaliskās augstības. Es rīkošos… un šovakar… viņa būs Božē pili Jūsu augstības padevīgais kalps
Briāns de Monsoro.»
— Tā, ko nu tu teiksi?! — jautāja princis, kad grāfs vēstuli bija divas reizes izlasījis.
— Es teikšu, ka jums labi ir palīdzēts, monsieur.
— Tas nozīmē, ka es esmu pievilts.
— O, pareizi! Es aizmirsu sekas.
— Ar mani ir jokojušies! Viņš man licis domāt, ka dāma ir mirusi…
— Ko viņš jums nozaga. Tiešām, nodevība ir, bet, — Busī zobgalīgi piebilda, — bet grāfa de Monsoro lielā mīla pelna piedošanu.
— Tu tā domā? — hercogs Jauni iesmējās.
— Nolādēts! Es neko nedomāju. Ja jūs ticat, arī es ticu.
— O, Busī, tu redzēsi, vai es māku atriebties.
— Atriebties! Monsieur, to nu gan jūs nedarīsit.
— Kāpēc?
— Prinči neatriebjas, monsieur, viņi soda. Jūs pārmetlsit grāfam Monsoro viņa negodīgumu un sodīsit viņu.
— Kādā veidā?
— Meridoras skaistulei atdosit zudušo laimi.
— Vai es to spēju?
— Protams.
— Kā?
— Atbrīvojiet viņu.
— Runā, stāsti!
— Nekas nav vieglāk izdarāms. Tās ir piespiedu laulības.
— Tev taisnība.
— Izsludiniet šīs laulības par nedeiīgām, monsieur, un jūs būsit rīkojies kā princis un godavīrs.
— Labi. Bet kā to izdarīt?
— Pavisam vienkārši — jāļauj rīkoties tēvam.
— Bet viņš dzīvo tālu Anžū.
— Viņš ir Parīzē, monsieur.
— Pie tevis?
— Nē, pie savas meitas. Runājiet ar viņu, monsieur, sakiet viņam, ka viņš var uz jums paļauties. Tagad viņš jūsos saskata savu naidnieku, bet tad viņš redzēs savu draugu, tagad jūsu vārdu nolādēdams, pēc tam viņš jūs pielūgs kā savu labo garu.
— Savā apvidū viņš ir ietekmīgs muižnieks, — sacīja hercogs, — un apgalvo, ka viņu cienot visā provincē.
— Jā, monsieur, bet jums jāzina, ka vispirms viņš ir tēvs, ka viņa meita ir nelaimīga un ka tāpēc viņš ir tikpat nelaimīgs.
Hercogs ar savu prinča vārdu Busī apsolīja par visu parūpēties un vakarā atgriezties Parīzē.
— Kad mēs satiksimies?
— Rīta audiencē pie karaļa.
— Labi, monsieur. Ardievu.
Busī nezaudēja ne mirkli. Ceļu, ko hercogs savās nestuvēs saldā miegā veica piecpadsmit stundās, mīlas un prieka pārpilnais jauneklis nojāja piecās stundās, lai drīzāk iepriecinātu veco baronu, kam viņš bija solījis atbalstu, un Diānu, kam bija zvērējis zjedot dzīvību.
XXXIII Galma medību pārziņa uzvara
Luvrā visi vēl gulēja, jo bija tikai devītā rīta stunda. Sargkareivji staigāja klusiem soļiem, un gvardes jātnieki lēni jādelēja gar pili. Svētceļojuma laikā nogurušo karali nedrīkstēja traucēt.
Pie karaļa pils galvenajiem vārtiem parādījās divi jātnieki. Viņi apstājās tieši vārtu priekšā un uzlūkoja viens otru.
— Monsieur Čiko, — iesaucās jaunākais, laipni sveicinādams.
— Kā klājas?
— O, monsieur Busī? Lieliski, godājamais, — Čiko atbildēja atsaucīgi un pieklājīgi, kas liecināja par īstu džentlmeni, tāpat kā Busī sveiciens liecināja par dižciltīgu senjoru un smalkjūtīgu vīru.