— Vai jūs gribat piedalīties karaļa audiencē, monsieur? — jautāja Busī.
— Un jūs arī?
— Nē. Es ierados apsveikt Anžū hercogu. Jūs zināt, monsieur, — Busī piebilda, — ka man nav laime piederēt pie viņa majestātes mīluļiem.
— Šo pārmetumu karalis pelnījis nevis no jums, bet gan no manis, monsieur.
— Un jūs nākat no tālienes? : — jautāja Busī. — Runāja, ka jūs esot aizceļojis.
— Jā, monsieur, cs medīju. Bet vai arī jūs neceļojāt?
— Tiešām, es mazliet pabraukāju pa provinci.
Abi iegāja pilī. Viens devās pie Anžū hercoga, bet otrs — pie karaļa.
Indriķis III tikko bija pamodies. Viņš paskandināja lielo zvanu, un kalpu un draugu bars iesteidzās valdnieka istabā. Tiklīdz bija atnesta putnu zupa, gaļas pastēte un stiprs vīns, tā jautrais Čiko ieradās pie sava godājamā kunga un, nemaz labrītu nenovēlējis, sāka tukšot zelta traukus un kausus.
— Velns un elle! — karalis jūsmīgi iesaucās, kaut gan izlikās noskaities.— Liekas, ka tas ir blēdis Čiko, bēglis, klaidonis, puisis, kuru vajadzēs pakārt.
— Nu, nu, kas tev noticis, mans dēls! — sacīja Čiko, putekļainiem zābakiem pārdroši nosēzdamies milzīgā, zelta lilijām rotātā atzveltnes krēslā, kurā Indriķis III pats labprāt mīlēja sēdēt. — Mēs aizmirstam atgriešanos no Polijas, kad mēs tēlojām brieža lomu, kamēr poļu magnātiem labpatika būt suņiem. He — he!
— O, mana nelaime atkal ir atgriezusies! — iesaucās Indriķis. — Tagad es vairs neko citu nedzirdēšu, kā tikai šīs nepatīkamās runas. Veselas trīs nedēļas man bija miers!
— O, tu gaudies. Velns lai parauj, jāsāk ticēt, ka tu esi kļuvis pats par savu pavalstnieku! Stāsti, ko tu manā prombūtnē esi darījis, manu mazo Indriķi!? Vai tu esi savu skaisto Franciju pārvaldījis vairāk ar jokiem nekā ar dusmām.
— Čiko!
— Vai jūs izrāvāt mūsu tautai mēli? Vai pakārāt kādu cirtainu kundziņu? O, piedodiet, monsieur Kvēl, es jūs neredzēju.
— Čiko, mēs saķildosimies.
— Vai mūsu kasē ir vēl mazliet naudas, vai arī viss pieder žīdiem? Tā gan nebūtu nekāda nelaime, jo dzīvei jābūt mazliet jocīgai, citādi tā ļoti nomāc.
Un viņš ķērās pie zcltdzeltenās pastētes.
Karalis sāka smieties, ar ko šādas sarunas parasti arī beidzās.
— Pastāsti, — Indriķis aicināja, — ko tu ilgajā prombūtnes laikā darīji. Kur tu biji pazudis? Vai tu zini, ka es liku tevi meklēt visos aizdomīgajos namos?
— Vai tu Luvru labi pārmeklēji?
— Tevi būs aizvilinājis kāds nekauņa.
— Tas gan nebūs taisnība, jo visi nekauņas palika pie tevis, Indriķi.
— Vai es esmu maldījies?
— O, mans Dievs, kā vienmēr.
— Gan tu saņemsi savu atmaksu.
— Protams, es mazliet ticu reliģijai, tāpēc arī atgriezos. Bet mūkus cs ienīstu. O, tie ir pretīgi kustoņi!
Tai mirklī ienāca grāfs Monsoro un zemu palocījās karaļa priekšā.
— Ak, tas esat jūs, medību pārziņa kungs, — sacīja Indriķis. — Kad jūs atkal rīkosit kādas skaistas medības?
— Kad jūsu majestātei patiks. Man ziņo, ka Scnžcrmenas un Lē mežos saradies daudz mežacūku.
— Cūku medības ir bīstamas, — piebilda Čiko. — Es atceros, ka karali Kārli IX kādās cūku medībās gandrīz vai nenogalināja. Šķēpi ir pārāk smagi, un mūsu rokas var kļūt tulznainas. Vai ne, mans dēls?
Grāfs de Monsoro pašķielēja uz Čiko.
— Klausies, — gaskonietis sacīja Indriķim, — tavs medību pārzinis ir sastapis vilku.
— Kā tā?
— Viņš mīl šķielēt. Tas ir dīvaini!
Grāfs Monsoro pagriezās un nobālējis atbildēja:
— Monsieur Čiko, man ar nerriem ir bijis maz sakara, jo es reti esmu bijis galmā. Bez tam sava karaļa klātbūtnē es negribu kļūt nepieklājīgs.
— Pareizi, monsieur, — Čiko atbildēja. —Jūs esat krass pretstats visiem galminiekiem. Par pēdējo nerra joku mēs dajjdz smējāmies.
— Par kādu nerra joku?
— Karalis jūs iecēla par medību galveno pārzini. Jūs redzat, ka mazais Indriķis varbūt ir mazāks nerrs par mani, bet — daudz dullāks.
Grāfs Monsoro nikni paskatījās uz gaskonieti.
— Klusu, klusu! — sacīja Indriķis. — Runāsim par kaut ko citu, mani kungi.
— Jā, — iebilda Čiko, — runāsim par mūsu Šartras dievmātes pakalpojumiem.
— Čiko, nezaimo Dievu! — karalis nopietnā balsī brīdināja.
— Monsieur, — grāfs Monsoro pačukstēja Čiko, kad karalis pievērsās citiem galminiekiem, — ja jums nebūtu iebildumu, jūs varētu pagaidīt mani tanī loga nišā.
— Labprāt.
— Labi, tad paiesim sāņus.
— Meža biezoknī, ja jums tīk.
— Pietiek jokot, jo šeit neviens tajos neklausās, — Monsoro aizrādīja nerram.
Abi iegāja loga nišā.
Grāfs Monsoro augstprātīgā lepnumā piedraudēja izrēķināties ar nerru tāpat, kā reiz to bija izdarījis Majēnas hercogs. Čiko nepalika atbildi parādā, kad pie abiem pienāca Busī un griezās pie grāfa:
— Monsieur, man ir tas gods jums paziņot, ka jūs gaida Anžū hercogs.
— Mani? — Monsoro nemierīgi jautāja.
— Jūs, monsieur, — Busī atbildēja.
Monsoro skatiens gribēja iespiesties Busī dvēseles dziļumos, bet viņš neko neuzzināja, jo jaunekļa acīs un smaidā mirdzēja gaiša jautrība.
— Vai jūs mani pavadīsit? — medību pārzinis vaicāja.
— Es steigšos pie viņa augstības paziņot, ka jūs izpildīsit viņa pavēli, bet jūs varat atvadīties no karaļa.
Pēc šiem vārdiem Busī aizsteidzās, ar parasto veiklību galminieku barā sev ceļu atbrīvodams.
Anžū hercogs tiešām gaidīja savā kabinetā un vēlreiz pārlasīja zināmo vēstuli. Saklausīdams aiz durvīm troksni un saprazdams, ka nācējs ir Monsoro, kas izpilda viņa pavēli, viņš vēstuli paslēpa.
Ienāca Busī un vēlreiz atgādināja šaubīgajam un gļēvajam princim pret nodevēju izturēties stingri un aizstāvēt Meridoras baronu un viņa nelaimīgo meitu.