— Meitene kļūs brīva, par to es dodu savu godavārdu, Busī! — hercogs apgalvoja.
— O, ja jūs to izdarīsit, jūs tiešām būsit dižs princis, monsieurl — Busī iesaucās.
Un viņš satvēra hercoga roku, šo roku, kas bija apliecinājusi daudzus viltus solījumus, lauzusi tik daudzus zvērestus, un godbijīgi noskūpstīja to.
Šai mirklī priekšnamā atskanēja soļi.
— Viņš nāk, — sacīja Busī.
— Ielaidiet grāfu de Monsoro! — Fransuā bargi pavēlēja, kas Busī šķita
laba zīme.
Drošā pārliecībā par teicamām sekmēm jaunais muižnieks nevarēja atturēties, nepasveicinot Monsoro ar vieglu zobgalību. Medību pārzinis saņēma Busī sveicienu ar saltu skatienu, kurā viņa jūtas slēpās kā neieņemamā cietoksnī.
Busī iegāja pils nišā. Viņš iejaucās starp galminiekiem, un neviens neievēroja briesmīgās bailes, ar kādām viņš gaidīja sarunas iznākumu, kam vajadzēja izlemt visu viņa dzīves laimi. Busī ļoti labi pazina grāfu Monsoro, lai atzītu, ka bez iebildumiem viņš nekad nepadosies. Bet hercogam tik vajadzēja uzlikt viņam roku, un, ja viņš neliecās, tad tam bija jālūst.
Pēkšņi atskanēja prinča skalā balss. Likās, ka balss pavēl. Busī priekā nodrebēja.
— O, hercogs tur vārdu! — viņš izdvesa.
Bet skaļā balss drīz vien apklusa, un iestājās dziļš klusums.
Cerību un baiļu satraukts, Busī juta, kā minūte seko minūtei. Pagāja stundas ceturksnis.
Pēkšņi atvērās hercoga istabas durvis, un aiz priekškara atskanēja draudzīgas balsis.
Busī zināja, ka hercogs ar medību pārzini tur bija divi vien un ka viņu saruna šai mirklī nevarēja būt visai draudzīga. Jauneklis nodrebēja.
Balsis tuvojās. Pacēlās durvju priekškars. Zemu locīdamies, parādījās grāfs Monsoro. Hercogs pavadīja viņu līdz slieksnim un teica:
— Dievs ar jums, draugs! Tagad viss ir nokārtots.
— Draugs, — murmināja Busī, — Dieva svētība! Ko tas nozīmē?
— Monsieur, tātad jūs domājat, ka labākais līdzeklis ir atklātība?
— Jā, jā, — atbildēja hercogs. — Šī noslēpumainība ir tikai bērnišķība.
— Tātad jau šovakar es viņu stādīšu priekšā karalim?
— Ejiet bez bailēm. Es visu sagatavošu.
Hercogs piegāja pie virsjēgermeistara vēl tuvāk un iečukstēja ausī.
— Viss ir kārtībā, monsieur.
Monsoro vēlreiz palocījās pret hercogu, kas aplūkoja galminiekus, nemaz neievērodams Busī, kas galīgā nespēkā tvēra aiz priekškara, lai nenokristu.
— Mani kungi, — sacīja Monsoro, pagriezies pret augstmaņiem, kas gaidīja ailē un klanījās pret uzlēcošo zvaigzni, kas, šķiet, aptumšoja Busī spožumu, — atļaujiet man paziņot kādu jaunumu: monsieur nupat atļāva paziņot par manām precībām ar Meridoras Diānu, kas jau mēnesi ir man sieva, un šovakar ievest viņu galmā.
Busī grīļojās. Kaut gan trieciens nebija negaidīts, tas tomēr bija tik spēcīgs, ka viņu galīgi satrieca. Viņš pameta aizkaru, un viņa un hercoga skatieni sastapās. Busī skatienā kvēloja dziļākais nicinājums, bet hercoga skatienā — bailes.
Busī sakustējās, it kā gribēdams doties pie Fransuā. Bet hercogs to pamanīja un atkāpās, nolaizdams aizkarus. Durvis aiz priekškara aizvērās, un varēja dzirdēt, ka nokrakšķ atslēga.
Busī deniņos un sirdi guldza satraukto asiņu šalts. Roka nemaņā tvēra zobenu, bet viņš savaldījās un, lai apslēptu uztraukumu, steidzās aiziet, un devās uz Svētā Antonija ielu.
Barons un Diāna gaidīja Busī atbildi. Viņi ieraudzīja jaunekli bālu un samulsušu, ar asarām acīs. Diāna visu saprata un iekliedzās.
— Madame, — Busī sauca, — ienīstiet, niciniet mani! Es ticēju, ka būšu kaut kam derīgs, bet es neesmu nekas! Es gribēju palīdzēt, bet nevarēju. Madame, jūs tiešām esat grāfa de Monsoro likumīgā sieva, ko šovakar ievedīs galmā. Bet es esmu tikai nabaga nerrs, nelaimīgs neprātis. Jums taisnība, baron, — Anžū hercogs ir gļēvulis un netiklis.
Un viņš atstāja tēvu un meitu visdziļākajās bēdās, sāpju neprātā un dusmu trauksmē izskrēja no nama, uzlēca zirgā, iespieda tam piešus un aizauļoja nezināmā virzienā, lai kaut kā nomierinātu satraukto sirdi.
Kāpēc Anžū hercogs tik pēkšņi mainīja savu apņemšanos un lauza Busī doto vārdu? Grāfs Monsoro draudošo vētru bija apklusinājis ar to, ka bija lūdzis jaunkronēto karali viņa lielās mīlas dēļ nodarīto noziegumu piedot un viņu nesodīt. Hercoga gļēvajā sirdī bija pamodušās bailes un godkāre. Agrākā sajūta vēl pastiprinājās, kad grāfs piedraudēja ziņot karalim par sapulci Ženevjevas klostera baznīcā.
XXXIV Apspriede pie karaļa
Tai pašā dienā grāfs de Monsoro savu sievu stādīja priekšā mātei karalienei un karalienei.
Paklausīdams marķīza de Morviljēri ziņojumam, ka nākamajā dienā būs jānotur liela apspriede, Indriķis bija jau apgūlies.
Šis cienījamais ierēdnis labi pazina savu kungu un zināja, ka vakarā karalis viņa ziņojumu nevarēs noklausīties ar vajadzīgo uzmanību. Viņš arī zināja, ka Indriķis bieži vien nevarēja aizmigt un naktī viņš varēs ar valdnieku apspriesties.
Viss notika tā, kā monsieur Morviljēri bija paredzējis. Pēc dažu stundu ilgas snaudas Indriķis pamodās. Viņš atcerējās kanclera lūgumu, apsēdās gultā, uzvilka zīda apakšbikses un mīkstas kurpes un kā rēgs devās uz Čiko istabu.
Gaskonietis gulēja dziļā miegā un šņāca kā kaltuves plēšas. Indriķis paraustīja viņu aiz rokas, taču nevarēja nerru uzmodināt. Trešo reizi, kad karalis iekliedzās skaļā balsī, gaskonietis atvēra acis.
— Kas ir? — Čiko jautāja.
— Mans draugs, kā tu vari gulēt, kad tavs ir karalis nomodā?