— Velns un elle! — iesaucās Čiko. — Varens izskaidrojums!
— Klusu, nerr! — karalis pavēlēja.
— Cilvēki, — hercogs turpināja, — cilvēki ir taustāmi, mirstīgi. Viņus var saredzēt, sataustīt un nonāvēt. Un ja viņi nogalina, tad notiesā un pakar, vai vēl labāk…
— O, pakar bez tiesāšanas, — piebilda Čiko. — Tas notiek drīzāk un karaliskāk.
— Bet idejas, — hercogs atsāka, — idejas nevar satvert, sire, tās izvairās, tās ir neredzamas un uzmācīgas. Tas paslēpjas tieši no to acīm, kuri grib tās iznīcināt. Tās iemājo dvēseles dzijumos, laiž saknes, un jo vairāk apgriež zarus, jo varenākas un spēcīgākas kļūst iekšējās saknes. Ideja, sire, ir sprīdītis — milzis, kas jāapsargā dienu un nakti, jo ideja, kas vakar vēl ložņāja pie jūsu kājām, rīt jau būs augstāk par jūsu galvu. Ideja, sire, ir uguns dzirksts, kas iekrīt salmos. Gaišā dienas laikā vajag labas acis, lai ieraudzītu, ka sācies ugunsgrēks, un tāpēc, sire, vajag miljoniem sargu. Un, lai šos sargus uzraudzītu, es ierados pie jums, lai jūsu majestāte ieceltu šīs svētās līgas vadoni.
— Vai jūs beidzāt, manu brālēn? — Indriķis jautāja hercogam.
— Jā, sire, turklāt bez aplinkiem. Un ko jūs, majestāte, domājat darīt?— brīdi vēlāk hercogs piebilda, kad karalis vilcinājās ar atbildi.
— Es domāju, ka jums taisnība, kā arvien, manu brālēn. Sapulcējiet savus dižciltīgākos līgas biedrus, un es izvēlēšos jūsu vadoni.
— Kad, sire?
— Rīt.
To teikdams, viņš abiem hercogiem laipni uzsmaidīja.
Anžū hercogs gribēja aiziet kopā ar galminiekiem, bet tiklīdz viņš bija paspēris dažus soļus, Indriķis ierunājās:
— Paliec, brāli, man ar tevi jārunā!
Hercogs Gīzs uz mirkli piespieda roku pie pieres, it kā vairīdamies no kaut kādas domas. Tad viņš kopā ar saviem pavadoņiem aizgāja.
XXXVI Nešķirami draugi
Karalis atvadījās no visiem saviem mīluļiem. Palika tikai Fransuā un Čiko.
Hercogs savā vainas apziņā sajuta īgnumu pret karali, kura asais skatiens dzēla viņu kā smeldzoša bulta. Karaļa klusēšana viņu uzbudināja. Beidzot Indriķis ierunājās:
— Tiešām, visus katoļus sapulcēt zem viena karoga, karaļvalsti pārvērst par baznīcu, apbruņot visu Franciju no Kalē līdz Lagedokai, no Bretaņas līdz Burgundijai tā, ka man karaspēks vienmēr būs gatavībā, lai dotos pret Angliju, Flāmiju vai Spāniju, Fransuā, tā taču ir lieliska doma!
— Vai ne, sire? — iesaucās sajūsminātais hercogs, redzēdams, ka pats karalis piekrīt viņa sabiedrotā, hercoga Gīza nodomiem.
— Jā, un es no visas sirds gribu šīs skaistās domas ierosinātāju bagātīgi atalgot.
Čiko, kas gulēja uz zemē izklātas lauvas ādas un izlikās, ka ir aizmidzis, atvēra acis. Bet drīz vien viņš tās atkal aizvēra. Viņš bija pamanījis karaļa sejā to nenojaušamo smaidu, kuru tas pazina labāk par visiem, un bija apmierināts.
— Jā, — karalis turpināja. — Šāds nodoms pelna, lai par to samaksā, un
es gādāšu, lai tā ieteicējs saņem gandarījumu. Vai tiešām hercogs Gīzs ir Šīs skaistās domas, pareizāk — šā skaistā darba ierosinātājs? Šis darbs taču ir iesākts, vai ne, brāli?
Hercogs palocīja galvu.
—.Aizvien labāk, — karalis turpināja. — Maniem troņa sargiem ir ne vien labas domas, bet viņi tās tūlīt īsteno arī darbos. Bet es jums vaicāju, mīļo Fransuā, - sacīja Indriķis, aizskardams brāļa plecu, — vai man tiešām jāpateicas brālēnam Gīzam par šo karalisko ideju?
— Nč,sire, Lotringas kardināls to ierosināja jau pirms divdesmit gadiem, un tikai Bčrtuļa nakts aizkavēja tās īstenošanu, vai vismaz uz mirkli padarīja to par nevajadzīgu.
— Pareizi, — sacīja Indriķis. — Bet arī kardināla brāļadēls ir pelnījis pateicību. Kā man viņu atalgot? Ko man darīt?
— Sire, — iebilda Fransuā, — jūs šo pakalpojumu pārspīlējat. Bez tam viņu šajā pasākumā kāds ir atbalstījis.
— Viņa brālis kardināls, vai ne?
— Protams, arī viņš. Bet par to es nedomāju.
— Tātad Majēnas hercogs?
— O, sire, jūs viņam parādāt pārāk lielu godu.
— Kam tad man jāpateicas par man brālēna Gīza atbalstīšanu, Fransuā?
— Man, sire, — atbildēja hercogs.
— Jums!? — iesaucās Indriķis, izlikdamies, ka ir izbrīnījies.
Čiko atvēra vienu aci.
Hercogs palocījās.
— Kā! — Indriķis brīnījās. — Kamēr es domāju, ka pret mani rūgst visa pasaule, kamēr mani draugi zobojās par manu nespēku, kamēr apstākļi kļūst arvien bēdīgāki, jūs domājat šādas domas, Fransuā, jūs, ko es — man jāatzīstas, ka cilvēks ir vārgs un karaļi ir akli — jūs, kuru es vienmēr uzskatīju tikai par savu draugu. O, Fransuā, tagad es apzinos savu vainu! — Un, būdams līdz asarām aizkustināts, Indriķis sniedza brālim roku.
Čiko atvēra abas acis.
— Ak, šī doma ir lieliska, cildena! — Indriķis turpināja. — Kamēr es nevarēju paaugstināt nevienu nodevu, nevienu karapulku palielināt, ka par to kāds nevaimanātu, kamēr es nevarēju iziet pastaigāties, nevarēju ne gulēt, ne mīlēt, ka ļaudis par to nesmietos, hercoga Gīza, vai, pareizāk, jūsu nodoms, brāli, dod man naudu, armiju, prieku un mieru. Lai šis miers turpinātos, Fransuā, ir jāapmierina kāda vajadzība.
— Kāda?
— Mans brālēns nupat teica, ka šai kustībai ir nepieciešams vadonis.
— Jā, protams.
— Jūs sapratīsit, Fransuā, ka šis vadonis nevar būt kāds mans mīlulis. Nevienam no tiem galva un sirds nav īstā vietā, kā tas šai lielajā darbā nepieciešams. Jūs zināt, Fransuā, ka liekuļošana ir karaļa smagākais jūgs. Cik labi, ka tagad es varu runāt pavisam atklāti! Cik es viegli uzelpoju!
Čiko atkal aizvēra acis.
— Ja jau mans brālēns Gīzs ierosināja šo domu, kuras atrisināšanā jūs tik daudz esat piedalījies, viņam vajadzētu ari uzticēt tās īstenošanu.