— Ko jūs gribat teikt, sire?! — Fransuā nemierīgi iesaucās.
— Es saku, ka šādas kustības vadonim ir jābūt dižciltīgam augstmanim, labam karavadonim, veiklam starpniekam. Vai tad hercogs Gīzs nebūtu vispiemērotākais?
— Manu brāli, — iebilda Fransuā, — hercogs Gīzs jau tagad ir ļoti varens. Viņš vada armiju un pilsonību, kā Lotringas kardināls — baznīcu. Majēnas hercogs ir abu brāļu ierocis. Jūs sakopojat visus spēkus vienas dzimtas rokās.
— Pareizi! Arī es par to iedomājos, Fransuā.
— Ja Gīzi būtu franču prinči, tad viņi interesētos par Francijas palielināšanu.
— Ak, Fransuā, ja es to jau agrāk būtu zinājis, ja es būtu varējis lasīt jūsu sirdī kā šai mirklī, ar jūsu pabalstu es būtu gādājis par stipru pretspēku. Bet tagad ir par vēlu.
— Kāpēc?
— Tā būtu cīņa, un ikviena cīņa mani nogurdina. Es iecelšu viņu par līgas galvu.
— Jūs esat netaisns, mans brāli, — Fransuā atbildēja.
— Ko tad man iecelt, Fransuā? Kas uzņemsies bīstamos pienākumus? Jā, bīstamos, jo jūs taču zināt hercoga domas. Viņš vēlas, lai viņu ieceļu par līgas vadoni.
— Un tad?
— Ikviens, kuru es iecelšu viņa vietā, būs viņa ienaidnieks.
— Ieceļat kādu vīru, kas diezgan spēcīgs ar savu varu. Balstoties uz jūsējo, viņš varētu pretoties triju apvienoto lotringiešu varai.
— Ak, mans brāli, — Indriķis gurdi atbildēja, — es nevienu tādu neziņu.
— Palūkojieties apkārt, sire!
Ar apskaidrotu skatienu Indriķis uzlūkoja brāli.
— Kā! — viņš iesaucās.
Fransuā palocīja galvu.
— Kā? Jūs gribat uzņemties šo pienākumu un nebaidāties ari no jaunas Bērtuļa nakts? Labo brāli, lielisko brāli!
Indriķis ar pirkstu galu izslaucīja no acs asaru lāsi, kuras tur nebija.
— Vai jums nav nepatīkami, Indriķi, ja es uzņemos uzdevumu, ko jūs gribējāt uzticēt hercogam Gīzam? — jautāja Fransuā.
— Nepatīkami? — iesaucās Indriķis. — Deviņi velna ragi! Nē, es esmu sajūsmināts. Es tiešām redzu ap sevi labus garus, un es esmu savas karaļvalsts lielākais ēzelis!
— O, jūsu majestāte jokoi
— Es? Dievs lai mani sargā! Situācija ir pārāk nopietna. Es saku to, ko domāju. Jūs mani atbrīvojat no lielām rūpēm. Tātad es varu jūs iecelt par līgas vadoni?
— Ak, ja jūsu majestāte atzīst, ka es esmu šā goda cienīgs! — Fransuā līksmi sauca.
— Bet ja hercogs Gīzs nekļūst par līgas vadoni, vai svētā savienība mani neapdraudēs? Runā, Fransuā, stāsti visu…
— O, sirel
— Es nu gan esmu muļķis! — karalis turpināja. — Mūsu brālēns Gīzs taču bija iedomājies iegūt savienības vadoņa godu.
— Uzzinājis par jūsu gribu, viņš piekāpsies, — piebilda hercogs.
— Vai arī izliksies, ka ir piekāpies. Ievērojiet, Fransuā, ka manam brālēnam Gīzam ir gara roka! Es teikšu vēl vairāk — viņam ir visā valstī garākā roka.
— Ja jau jūsu majestātei viņš šķiet tik bīstams, — atbildēja Fransuā, — tad ir viens iemesls vairāk — nodot līgas vadību manās rokās. Viņa pirmajā nodevībā, tikko viņš sāks kaut ko gatavot, mēs ievadīsim tiesas izmeklēšanu.
Čiko atkal atvēra abas acis.
— Tiesas izmeklēšanu, Fransuā? Man nekad nebūs tik daudz naudas, lai nopirktu visus melnā samta talārus.
Indriķa kvēlais skatiens samulsināja uzņēmīgo hercogu un viņš nolaida acis.
Apmierinātais Čiko atkal aizvēra acis.
Uz mirkli iestājās klusums, kuru pārtrauca karalis.
— Viss jānokārto saudzīgi, manu mīļo Fransuā. Mani pavalstnieki nedrīkst apkarot cits citu. Es esmu ķildīgā Indriķa un viltīgās Katrīnas dēls. Man ir mātes viltīgi gudrā daba. Es likšu pasaukt hercogu Gīzu un došu viņam tik daudz skaistu solījumu, ka viss teicami nokārtosies.
— Sire, — Anžū hercogs iesaucās, — ja jūs man nododat virsvadību, tad neuztraucieties. Es ar hercogu tūlīt visu nokārtošu. Hercogs gaida manā istabā.
— Jūsu istabā? Es taču dzirdēju kliedzienu, ar kuriem viņu apsveica, no Luvras aizejot.
— Jā, izgājis pa lielajiem vārtiem, pa mazajiem viņš atkal atgriezās pilī. Karali hercogs apmeklēja pirmo, mani — pēc tam.
— Ak, manu brāli, kā man pateikties, ka jūs tā ievērojat manas tiesības, kuras es pats savā vārgumā dažreiz noniecinu! Ejiet, Fransuā, un visu nokārtojiet!
Hercogs satvēra brāļa roku, gribēdams to noskūpstīt.
— Ko jūs darāt, Fransuā? Manās rokās, pie manis! — sauca Indriķis. — Te ir jūsu īstā vieta!
Brāļi vēlreiz apskāvās, pēc tam Fransuā, sirdij priekā pukstot, steidzās uz savu istabu.
Redzēdams, ka brālis aizgājis, karalis dusmās sakoda zobus, tad ātri aizskrēja pa slepeno eju, kas veda uz Navarras Margeritas istabu, ko tagad apdzīvoja Anžū hercogs, un nostājās pie kādas sienā ierīkotas apaļas spraugas, pa kuru viņš ļoti labi varēja noklausīties Fransuā un hercoga Gīza gaidāmo sarunu.
— Velns un elle! — iesaucās Čiko, atvērdams acis un atsēzdamies uz savas dabas dotās sēdvietas. — Šādas ģimenes ainas gan aizkustina sirdi!
XXXVII
Karaļu liktenis
Indriķis III piegāja pie spraugas tai mirklī, kad brālis ienāca savā istabā.
— Nu, monsieur? — hercogs Gīzs jautāja.
— Hercog, apspriede beigusies!
— Jūs bijāt ļoti bāls, monsieur.
— Vai varēja redzēt? — hercogs nemierīgi iesaucās.
— Es varēju, monsieur.
— Vai karalis neko neredzēja?
— Es domāju — ne. Viņa majestāte aizturēja jūsu gaišību kādai sarunai.
— Jūs to ievērojāt, hercog?
— Protams, lai aprunātos par manu ierosinājumu?
— Jā.
Iestājās bēdīgs klusums, kura nozīmi Indriķis III saprata ļoti labi.
— Un ko viņa majestāte teica, monsieur?
— Karalis atzīst, ka nodoms ir lietderīgs. Bet, jo šis nodoms ir lielāks, jo vairāk viņš baidās redzēt līgas priekšā tādu vīru kā jūs. »