— O, ko nozīmē šis jaunais troksnis? — karalis pēkšņi jautāja. — Kāpēc visi skrien uz jauno tiltu?
Čiko pastiepās pirkstgalos, bet neko nevarēja saskatīt, vienīgi kliedzošu, kaucošu ļaužu pūli. Pēkšņi drāmas galvenais varonis, ziņkārīgo vilnis, attrauca pie karaļa kājām.
Šis cilvēks bija mūks uz ēzeļa. Mūks runāja un plātīja rokas, ēzelis bļāva.
— Klusu! — sauca no visām pusēm. — Klusu!
— Klusu! — Čiko iekliedzās tik skaļi, ka nomāca visas pārējās balsis.
Visi apkiusa. Ap mūku un ēzeli pūlis nostājās puslokā. Mūks izslējās un
sāka runāt:
— Mani brāļi, Parīze ir lieliska pilsēta. Parīze ir Francijas lepnums, un parīzieši, kā dziesmā dzied, ir apdāvināti ļaudis.
Un mūks pilnā kaklā sāka dziedāt:
Ak, parīzieti, mans draugs, Tev sveša zinātne!
Šo meldiņu pārspēja ēzeļa skaļā balss, kas atskanēja tik dedzīgi, ka jātniekam vajadzēja apklust. Pūlis sāka nevaldāmi smieties.
— Turi muti, Panurg! — mūks kliedza. — Tu varēsi runāt, kad pienāks tava reize. Bet vispirms ļauj runāt man.
Ēzelis apklusa.
— Mani brāļi, — runātājs turpināja, — zeme ir sāpju ieleja, kurā cilvēks savas slāpes bieži vien var dzēst vienīgi asarās.
— Viņš ir galīgi piedzēries, — sacīja karalis.
— Velns un elle! — iesaucās Čiko.
— Es, — mūks turpināja, — es, kā jūs redzat, atgriežos no trimdas, un jau astoņas dienas mēs ar Panurgu pārtiekam tikai no ziedojumiem un ubagdāvanām.
— Kas ir Panurgs? — karalis jautāja.
— Liekas, ka viņa klostera priekšnieks, — atbildēja Čiko. — Bet ļauj klausīties. Labais mūks mani aizkustina.
— Kas mani izraidīja, mani draugi? Erods. Jūs zināt, par kādu Erodu es runāju. Mani brāļi, šeit ir mans ēzelis, ko es mīlu kā jēru. Viņš jums pateiks, ka mēs trīs dienās esam atjājuši no Villanova Leruā, lai piedalītos šā vakara lielajos svētkos, un kā mēs jājām:
Mums maki rukši, Un rīkles sausas.
Bet tur nu neko nevar darīt. Mēs ieradāmies, lai redzētu, kas šovakar notiks Parīzē. Mēs gan redzam, bet nesaprotam. Kas gan īsti notiek, mani brāji? Vai šodien gāzīs Erodu? Vai brāli Indriķi šodien iebāzīs klosterī?
— O-o! — iesaucās Kvēls. — Kā man gribētos patecināt šo resno vīna mucu. Kā tu domā, Možiron?
— Ak, — iebilda Čiko, — tas ir Gorenflo, Indriķi, tu zini, ko marķīzs Morviljērs tev aizrādīja.
— Svētās Ženevjevas klostera uguņu aizdedzinātājs.
— Tas pats.
— Tad es likšu viņu pakārt.
— Mani brāļi, — Gorenflo turpināja, — mani brāļi, jūs redzat manī īstu mocekli. Mani brāļi, visiem ticīgiem katoļiem šai mirklī ir jāaizstāvas. Jūs nezināt, kas notiek provincē un ko gatavo hugenoti. Lionā mums vajadzēja nogalināt kādu cilvēku, kas aicināja uz apvērsumu. Kamēr Francijā būs dzīvs kaut viens vienīgs Bruts, ticīgajām sirdīm miera nebūs. Iznīcināsim hugenotus! Pie ieročiem, mani brāļi, pie ieročiem!
Vairākas balsis atkārtoja:
— Pie ieročiem!
— Pekles raganas! — iesaucās karalis. — Parūpējies, lai šis žūpa apklust, citādi viņš mums sarīkos otru Bērtuļa nakti.
Čiko paņēma no Kvēla skaļruni, aizgāja aiz mūka un ar dobjo, skanīgo rīku iesita mūkam pa plecu.
— Slepkava, slepkava! — mūks iekliedzās.
— Ak, tu tas esi, — sacīja Čiko, iebāzdams galvu mūka padusē. — Kā klājas, brāli?
— Palīgā, monsieur Čiko, palīgā! Ticīgo ienaidnieki grib mani nogalināt. Bet es nemiršu ne hugenotu ugunīs, ne bearniešu sārtā, pirms mana balss nebūs izskanējusi ticīgo vidū.
Šai mirklī Gorenflo plecu ķēra otrs sitiens. Šoreiz mūks iekliedzās patiesās sāpēs.
Čiko pārsteigts paskatījas apkārt, bet viņš redzēja tikai spieķi. Sitējs jau grasījās pazust raibajā pūlī.
— O-o! — Čiko noņurdēja. — Kas gan tā tīko mums atriebties? To gan es gribētu zināt.
Un viņš traucās panākt vīru ar spieķi, kas kopā ar kādu biedru steidzās aizlīst gar akmens mūri.
II
Noslēpumainā kariete
Čiko ar savām garajām kājām vajātos viegli būtu panācis, bet, abus vīrus tuvāk aplūkojot, tie viņā modināja tik savādas atmiņas, ka Čiko visiem spēkiem centās palikt nepamanīts no skatieniem, kuri uz katra ielas stūra tik uzmanīgi pārbaudīja apkārtni. Viņš atzina, ka labāk aizsteigties gājējiem priekšā un sameklēt kādu paslēptuvi. Kad Čiko iznāca tās ielas vidū, kurā abi svešie bija iegriezušies, viņš pie kāda nolaista nama ieraudzīja karieti ar diviem spēcīgiem melniem. Braucējs uz priekšējā sēdck|a bija aizsnaudies. Karietē kāda sieviete nemierīgās gaidās spieda seju pie loga stikla. Čiko nojauta, ka kariete gaida abus vīriešus. Viņš steidzās aizlīst aiz kāda liela akmens sola, ko sakņu pārdevējs izmantoja savas preces novietošanai.
Tiklīdz viņš bija paslēpies, tā pie karietes piesteidzās abi vīrieši, kas vēlreiz nemierīgi apstājās. Viens svešais pamodināja vedēju, bet tā kā tas bija aizmidzis pārāk ciešā miegā, modinātājs izgrūda kādu gaskoniešu lamuvārdu, kamēr otrs, nepacietīgākais, ar zobena galu iebikstīja braucējam sēžamvietā.
— O! — Ciko izdvesa. — Ja es nemaldos, tad tie ir tautieši. Es vairs nebrīnos, ka viņi Gorenflo tik skaisti apstrādāja, kad tas nopulgoja gaskoniešus.
Jaunā sieviete atnācējos pazina gaidītos un strauji izliecās pa karietes logu. Tagad Čiko varēja viņu labāk saskatīt. Tā varēja būt divdesmit vai divdesmit divus gadus veca, ļoti skaista un ļoti bāla sieviete, un, ja būtu bijusi diena, nebūtu grūti pamanīt, ka daiļā dāma ir mātes cerībās.
Vīrieši tuvojās karietei un tagad atradās starp ratiem un solu, zem kura bija paslēpies ciko. Garākais ar abām rokām satvēra dāmas balto roku, ko tā pastiepa no karietes, uzlika kāju uz kāpšļa un pieskārās pie loga.