Čiko pavēlēja diviem kalpotājiem nocelt mūku no ēzeļa un ienest lasītājiem jau pazīstamajā kabinetā.
— Padarīts, — atgriezies maitre Bonhomets ziņoja.
— Vai viņš apgūlās?
— Viņš jau krāc.
— Lieliski! Tā kā viņš agri vai vēlu pamodīsies, tad atcerieties, ka Gorenflo nedrīkst zināt, kā viņš atkal atgriezies. Neviena vārda! Nebūtu par ļaunu, ja viņš noticētu, ka viņš viesnīcu nav atstājis kopš zināmās nakts, kad'tas savā klosteri sacēla briesmīgo traci, un ka viss, kas šajā laikā gadījies, ir bijis tikai sapnis.
— Labi, monsieur Čiko, — atbildēja viesnīcnieks. — Bet kas gan nabaga mūkam noticis?
— Liela nelaime. Liekas, ka Lionā viņš saķildojies ar Majēnas hercoga sūtni, kuru nogalinājis.
— Mans Dievs! — saimnieks iesaucās. — Tad jau…
— Šķiet, ka Majēnas hercogs zvērējis mūku dzīvu saraustīt gabalos, — Čiko atbildēja.
— Nerūpējieties, — Bonhomets paskaidroja. — No šejienes viņš projām netiks.
— Labi! Un tagad, — par Gorenflo nomierinājies, gaskonietis turpināja,— un tagad man jāsameklē Anžū hercogs.
Un viņš steidzīgi devās uz viņa majestātes Fransuā III pili.
III
Princis un draugs
Kā zināms, hercogs Gīzs bija uzaicinājis Anžū hercogu iziet. Aizdomīgo augstību šis uzaicinājums uztrauca. Viņš labprāt būtu palicis mājās, bet tā kā viņa paša labā nebija peļami, ka tas savām acīm redz, kas vakarā notiek, viņš nolēma iziet, bet vienīgi labā apsardzībā, ko viņš cerēja atrast pie Busī. Busī atklāti dusmojās par nekrietno vārda laušanu un bija ļoti satriekts par mīlas cerību iznīcināšanu. Viņš bija redzējis Diānu galmā kā grāfieni Monsoro, redzējis, ka to uzņem karalienes Luīzes galma dāmu vidū. Viņš bija redzējis tūkstošiem ziņkārīgu skatienu jūsmojam par viņas daiļumu. Visu vakaru viņš ar kvēlu skatienu bija vērojis jauno sievieti, kas neuzdrošinājās pacelt savas acis. Būdams netaisns, kā visi cilvēki, kas tiešām mīl, Busī nemaz nebija padomājis, cik daudz Diānai pašai vajadzēja ciest.
— O! — viņš izdvesa, redzēdams, ka velti gaida viņas skatienu, — sievietes ir drošas un veiklas tikai tad, kad jāpieviļ aizgādnis, vīrs un māte. Kad tām jāizpērk vienkāršs pateicības parāds, tās ir pārāk gļēvas. Diāna varēja gluži atklāti pateikt: «Pateicos, monsieur Busī, pateicos par to, ko esat darījis manā labā, bet mīlēt es jūs nemīlu.» Nē! Viņa mani pamudina, viņa ļauj sevī iemīlēties, veltīgi iemīlēties. Bet viņa neko nav ieguvusi, jo es to vairs nemīlu, es to ienīstu.
Un ar dusmās pārsātinātu sirdi viņš atstāja karaļa istabas.
— Es nu gan esmu muļķis, —viņš drīz vien atkal prātoja. — Kāpēc man vienas vienīgas dēļ, kas mani ienīst, jānicina simts citu, kas mani mīl! Bet kāpēc viņa mani ienīst, kāpēc viņa mani nicina?
Vai tur vainīgs garais spoks ar miroņbālo seju, kas neatkāpjas ne soli un nemitīgi ar saviem greizsirdīgajiem skatieniem viņu apsargā? Un es iedomājos, ka šo cilvēku, tiklīdz vēlēšos, ar savu zobenu stundas ceturksnī varēšu padarīt mēmu un saltu. Ja es iedomājos, ka šo balto, puķēm rotāto kleitu varu slacīt ar asinīm, ja es iedomājos, ka tad es, nekad nemīlētais, vismaz būšu bīstams un ienīsts!…
— O, labāk jūsu naidu nekā jūsu vienaldzību! Bet tas būtu parasti un neķītri. To varētu izdarīt tikai Kvēls vai Možirons, ja vien viņi māk mīlēt.
Šo sāpīgo domu mocītam, viņam neizdevās līdzsvarot spēcīgo un citkārt drosmīgo dvēseli. Mīlas jūtas tiešām bija pārāk varenas, lai viņš ļautos vienaldzībai.
Satiekot Anžū hercogu, viņš novērsās, jo juta, ka nevarēs smaidīt un princi laipni sveicināt. Hercogs sauca viņu par savu draugu un tomēr tik nekrietni bija nodevis.
Iedams garām, princis minēja Busī vārdu, bet viņš neatskatījās. Busī atgriezās mājās, nolika zobenu uz galda, atjoza du/ici, novilka mēteli un atpogāja kamzoli, un apsēdās uz saliekamā krēsla, galvu atbalstīdams pret ģerboņa vairogu, kas veidoja atzveltni.
Redzēdami kungu domās nogrimušu, viņa ļaudis nodomāja, ka viņšvēlas atpūsties, un izgāja. Bet Busī negulēja, viņš sapņoja.
Tā viņš nosēdēja vairākas stundas, nemaz neievērodams, ka istabas otrā galā sēdēja kāds vīrs, kas viņu uzmanīgi vēroja, pats nemaz nepakustēdamies, ne vārda nebilzdams.
Beidzot pa Busī pleciem pārskrēja ledainas trīsas. Drīz vien grāfa zobi sāka klabēt, viņa rokas kļuva stīvas, smagā galva noslīdēja gar krēsla atzveltni un noliecās uz pleca.
Šai mirklī vīrs, kas viņu tik uzmanīgi bija vērojis, nopūzdamies piecēlās, tuvojās viņam un teica:
— Monsieur grāf, jums ir drudzis.
Grāfs pacēla lēkmes karstumā sārti kvēlojošo seju un teica:
— Ak, tu tas esi, Remī.
— Jā, monsieur grāf, es jūs šeit gaidīju.
— Kāpēc šeit?
— Tur, kur jācieš sāpes, nekad nepaliek pārāk ilgi.
— Pateicos, mans draugs, — sacīja Busī, satverdams jaunekļa roku.
Remī paklausīgo grāfu noguldīja gultā un palika pie viņa visu nākamo
dienu. Viņam bija jādziedina gan miesa, gan dvēsele. Vienai viņš izmantoja atsvaidzinošas zāles, otru mierināja ar maigiem vārdiem.
Bet nākamajā dienā, dienā, kad hercogs Gīzs ieradās Luvrā, Busī veltīgi meklēja savu dziedinātāju.
— Viņš ir ļoti noguris, — Busī domāja. — Par to nav jābrīnās! Nabaga jauneklim vajag svaigu gaisu, sauli, pavasari. Bez tam viņu droši vien gaida Ģertrūde. Ģertrūde gan ir tikai kalpone, bet viņa mīl… Kalpone, kas mīl, ir vairāk vērta nekā karaliene, kas nemīl.