Diena pagāja, bet Remi neatgriezās. Tieši tāpēc, ka viņš bija projām, Busī pēc viņa ilgojās. Viņš par nabaga jaunekli briesmīgi uztraucās un čukstus atkārtoja:
— O, es vēl ticēju pateicībai un draudzībai! Tagad es vairs nevienam neticēšu. Pievakarē, kad ielas sāka pildīties ar cilvēkiem un visdažādākajiem trokšņiem, kad dienas rietā istabā jau sabiezēja dziļa krēsla, Busī dzirdēja, ka priekšnamā skan daudz skaļu balsu.
Ieskrēja uztraukts kalps un ziņoja:
— Monsieur, Anžū hercogs.
— Ielaid,—atbildēja Busī, īgnumā pasmaidīdams par to, ka viņa valdnieks raizējas par viņu, valdnieks, ko viņš tā nicināja.
Hercogs ienāca. Busī istabā nedega neviena lampa. Slimās sirdis mīl tumsu, kas tās apņem ar sapņainiem rēgiem.
— Pie tevis ir ļoti tumšs, Busī, — sacīja hercogs. — Tas tevi var visai nomākt.
Busī klusēja. īgnums stindzināja viņa lūpas.
— Vai tu esi nopietni slims, ka nekā neatbildi, — hercogs turpināja.
— Es tiešām esmu ļoti slims, monsieur, — Busī murmināja.
— Tad tāpēc jau divas dienas es tevi neredzu manā pilī?
— Jā, monsieur.
Dusmodamies par šīm īsajām atbildēm, princis sāka staigāt pa istabu, aplūkodams pie sienām pakārtās gleznas un aptaustīdams audumus. Tad viņš izraidīja ārā visus pavadoņus un sāka sarunāties ar Busī tā kā mīlētāja ar savu dievināmo. Un arī tagad Busī atbildes bija pārāk atturīgas.
— Tu dusmojies uz mani, vai ne? — hercogs klusi jautāja.
— Es dusmojos? Par ko? Uz prinčiem nedusmojas. Man nav arī iemesla.
Hercogs klusēja.
— Runādams aplinkus, jūs velti kavējat laiku, — sacīja Busī. — Jums vajag mani, vai ne?
Hercogs nosarka, bet viņš atradās ēnā, tāpēc neviens to nepamanīja. Tad viņš teica:
— Es neko no tevis negribu, Busī, un tu maldies domādams, ka manam apmeklējumam ir savtīgs nolūks. Šovakar ir skaists laiks, un visā Parīzē valda liela rosība, tāpēc es tikai vēlējos redzēt tevi manā sabiedrībā, lai mazliet paklaiņotu pa ielām.
Busī palūkojās uz hercogu un jautāja:
— Vai jums nav Orilī?
— Serenādu dziedātājs un nejēga!
Pirms Busī paguva atbildēt, pie gultas pienāca Remī. kas, hercoga noraidījumus neievērodams, bija ienācis istabā, un teica:
— Jūs viņu nevarat pavadīt, monsieur.
— Kāpēc? — iesaucās Fransuā.
— Ārā ir ļoti auksts laiks, monsieur.
Kaut gan Busī jau gribēja paklausīt hercogam un piecelties, Remī savā ārsta noteiktībā nepiekāpās un ar noslēpumainu mājienu piespieda savu pavēlnieku palikt gultā.
Tiklīdz dusmīgais un piemānītais hercogs bija projām, Remī slimniekam uzsauca:
— Augšā, monsieur, piecelties! Nekavējieties! Istabā ir ļoti karsts, jums jātiek svaigā gaisā.
— Bet hercogam tu nupat teici, ka ārā ir ļoti auksts.
— Kopš viņš aizgājis, temperatūra ir mainījusies. Es esmu pārliecināts, ka svaigs gaiss jums nāks tikai par labu.
— Nesaprotu…
— Pastaiga ar hercogu būtu bijusi bīstama, ar ārstu tā būs svētīga. Vai jūs man nemaz vairs neuzticaties? Tad jūs varat mani raidīt projām.
— Tātad augšā, ja jau tu tā gribi.
— Tā tam ir jābūt.
Bālais Busī drebēdams piecēlās no gultas.
— Pievilcīgs bālums, skaists bālums, skaists slimnieks! — sauca Remī.
— Kurp mēs iesim?
— Kur gaiss tik labvēlīgs jūsu slimībai, monsieur.
Busī apģērbās.
— Manu cepuri un zobenu.
Prasītos piederumus pasniedza.
Tad viņi abi aizgāja.
IV
Satikšanās mazajā dārzā
Remi paņēma savu slimnieku pie rokas un izveda viņu pa vairākām ielām pie kādas mazas baznīciņas, ko Busī nemaz nepazina. Oduī paskaidroja, ka tā esot Ēģiptes Marijas baznīca, un piebilda:
— Tā kā nu jūs zināt, kā viņu sauc, monsieur, un esat aplūkojuši arī tās ārpusi, iesim iekšā, un jūs redzēsit stikla vitrāžas, kas ir ievērības cienīgas.
Busī paskatījās uz ārstu un pamanīja viņa sejā tik maigu un daudznozīmīgu smaidu, ka viņš nojauta: jauneklim ir cits nolūks — nevis rādīt stikla vitrāžas, kuras tumsā nemaz nevarēja aplūkot.
Baznīcā, kas bija trūcīgi apgaismota, tobrīd noturēja vakara dievkalpojumu. Busī nesaskatīja neko tādu, kas apmierinātu viņa cerības, kas saistītu viņa ziņkāri. Tāpēc viņš gribēja atkal aiziet. Remī aizturēja Busī.
— Pacieiieties! Dievkalpojums drīz beigsies. Tagad aiziedami, mēs traucēsim ticīgos. Lūk, nu jau visi dodas ārā, — viņš pēc brīža piebilda. — Sekosim citiem, ja jums tīk.
Busī vienaldzīgs devās uz durvīm.
— Kā? — iesaucās ārsts. — Jūs gribat aiziet, nepaņēmis svētīto ūdeni. Kāda velna pēc jums ir galva uz pleciem?
Busī paklausīja kā bērns un devās pie spraišļa, pie kura bija piestiprināts svētītā ūdens trauks. Tūlīt arī Remī deva zīmi kādai sievietei nišā. Viņa tāpat piegāja pie spraišļa, un, kad grāfs izstiepa roku pret svētīto trauku, arī viņa pastiepa mazliet neveiklo rociņu un iemērca pirkstus tīrajā ūdenī. Busī skatiens no rokas pievērsās sievietes sejai, bet tai pašā mirklī viņš nobālēja un atrāvās atpakaļ, jo bija pazinis Ģertrūdi.
Busī palika stāvam ar izplestām rokām, krusta zīmi nepārmetis, kamēr Ģertrūde, viņu sveicinādama, pagāja garām, zem mazās baznīcas spraišļiem no sāniem parādīdama savu slaido augumu. Divus soļus aiz viņas sekoja kāda zīda mētelī rūpīgi ietinusies dāma, dāma, kuras gleznais, jaunavīgais stāvs, burvīgā gaita, maigās auguma līnijas satrauca Busī sirdi. Tagad viņš saprata, kāpēc Remī bija viņu atvedis uz šo baznīcu, un kā nemaņā sekoja šai sievietei, kas gāja aiz Ģertrūdes. Remī palika pēdējais.