Ģertrūde neturpināja vis iesākto ceļu, bet gan iegriezās Monmartras ielā, pagāja dažus soļus un pēkšņi steidzīgi pazuda šķērsielā bez izejas. Atvērās kādas durvis.
Busī vilcinājās un devās tālāk tikai tad, kad Remī teica:
— Monsieur grāf, vai jūs gribat, lai es jums nominu papēžus?
Ģertrūde izvilka no kabatas atslēgu un ļāva savai kundzei ieiet iekšā.
Neatskatījusies dāma pagāja garām kalponei.
Ārsts pateica meičai dažus vārdus, atkāpās sāņus un palaida Busī pirmo. Tad viņš kopā ar Ģertrūdi iegāja namā. Kalpone aizslēdza durvis, un ieliņa bija atkal tikpat tukša kā iepriekš.
Pulkstenis varēja būt pusastoņi vakarā. Bija maija pirmās dienas. Vēsajā gaisā, kur smaržoja pavasara pirmā elpa, ciešo pumpuru klēpjos sāka attīstīties jaunās lapas.
Busī paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka atrodas nelielā dārzā. Dārzu apņēma ļoti augsta mūra sēta. Virs tās vīnkoki un efejas stiepa savas svaigās stīgas, kuru spēcīgo, kodīgo smaržu vējš izplatīja visā apkārtnē.
Veco baznīcas mūru spraugās spraucās garas neļķes un lepojās ar saviem varasarkanajiem pumpuriem. Pirmo ceriņu saldā smarža skāra jaunekļa pieri, kurš sev jautāja, vai tik daudz smaržu, siltuma un dzīvības prieka viņš ieguva vienīgi maigas, mīļotas sievietes klātbūtnē.
Diāna apsēdās jasmīnu un meža vīnstīgu lapenē uz mūrim pieslieta koka sola. Noliektu galvu, gurdām rokām viņa pirkstos plucināja norautu neļķi, kuras ziedlapiņas kaisīja smiltīs, pati nezinādama, ko īsti dara.
Šai mirklī tuvējā kastaņā lakstīgala iesāka savu stiepto, grūtsirdīgo dziesmu, ko reižu reizēm pārtrauca dzirkstošas skaņas, kas zilajā naktī līksmi ievijās kā gaišas uguns svītras.
Busī un grāfiene Monsoro dārzā bija vieni, jo Remī un Ģertrūde bija aizgājuši. Jauneklis tuvojās grāfienei. Diāna pacēla galvu.
— Monsieur grāf, — viņa drebošā balsī teica, — izlikšanās un liekuļošana nebūtu cienīga. Ja jūs mani nupat satikāt baznīcā, tad tā nebija nejaušība, kas jūs turp aizveda.
— Nē, madame, Remī ieteica man aiziet nepaskaidrodams — kāpēc. Zvēru, ka es neko nezināju…
— Jūs nesaprotat manus vārdus, monsieur, — Diāna skumji teica. — Jā, es ļoti labi zinu, ka Remī jūs atveda uz baznīcu, un gandrīz vai ar varu.
— Madame, tā nebija varas pielietošana. Es nezināju, ko tur ieraudzīšu.
— Tie ir cietsirdīgi vārdi, monsieur grāf, — sacīja Diāna, galvu purinādama un ar maigu skatu vērdamās Busī. — Vai jūs gribat teikt: ja Remī noslēpums jums būtu bijis zināms, jūs nebūtu viņam sekojis!..
— O, madamel..
— Tas ir dabīgi un taisnīgi, monsieur. Jūs man esat izdarījis vislielāko pakalpojumu, par ko es vēl neesmu pateikusies. Piedodiet un pieņemiet manu dziļāko atzinību.
— Madame…
Busī apklusa. Viņš bija tā samulsis, ka nevarēja ne runāt, ne domāt.
— Bet es gribu jums pierādīt, — Diāna turpināja saņēmusies, — ka es neesmu ne nepateicīga, ne aizmāršīga. Es lūdzu Remī parūpēties, lai es varētu ar jums runāt. Es izdomāju šo tikšanos. Piedodiet, ja jums tā nav patīkama.
Busī uzlika roku uz sirds un atbildēja:
— Ak, madame! Jūs taču tam neticat.
Nabaga satriektajā jauneklī pamazām atgriezās spēja domāt, un viņam likās, ka maigais vakarvējš, kas viņam atnesa tik saldu smaržu un jūsmīgus vārdus, viņa acīm noņem miglas autu.
— Es zinu, — turpināja Diāna, kas bija spēcīgāka, jo jau ilgi bija šim mirklim gatavojusies, — es zinu, ka, manu uzdevumu izpildīdams, jūs esat piedzīvojis daudz ļauna. Es pazīstu jūsu smalkjūtību. Ticiet, es jūs pazīstu un cienu. Iedomājieties, kā man bija jācieš, zinot, ka jūs manas jūtas varētu pārprast.
— Madame, — sacīja Busī, — trīs dienas es biju slims.
— Zinu, — Diāna atbildēja un nosarka, tā nododama, cik ļoti viņa par šo slimību ir interesējusies, — zinu un cietu vēl vairāk par jums, jo monsieur Remī, kas mani droši vien krāpa, lika cerēt.
— Jūsu aizmāršība manas sāpes pavairoja.
— "Man jādara, kas darāms, grāf, — grāfiene Monsoro sacīja. — Es jūs redzu, es jums pateicos par jūsu rūpēm un zvēru mūžīgu pateicību… Ticiet, ka es runāju no visas sirds!
Busī skumji purināja galvu un klusēja.
— Vai jūs manus vārdus apšaubāt? — Diāna jautāja.
— Kundze, cilvēki, kas pret kādu jūt draudzību, šo draudzību pierāda, ja tas vien ir iespējams. Jūs zināt, ka vakar es biju karaļa pilī audiencē, jūs zināt, ka es stāvēju jūsu priekšā. Jums vajadzēja sajust manu kvēlo skatienu un kaut vienu vienīgu reizi pacelt acis. Jūs ne ar vienu vārdu, ne vaibstu, ne mazāko zīmi nenorādījāt, ka esat mani ieraudzījusi. Varbūt, ka es esmu netaisns, madame. Varbūt, ka jūs mani nepazināt, jo mēs taču esam redzējušies tikai divas reizes.
Diāna atbildēja ar tādu skumju pārmetumu pilnu skatienu, ka Busī sirdi sažņaudza skaudras sāpes.
— Piedodiet, kundze, piedodiet,—viņš lūdzās. — Jūs nelīdzināties citām sievietēm un tomēr darāt to pašu, ko visas ikdienišķas sievietes. Šīs laulības?!
— Vai jūs nezināt, kam tās bija vajadzīgas?
— Jā, bet no šīs nepieciešamības viegli varēja izvairīties.
— Gluži otrādi — tas nebija iespējams.
— Vai jums neteica, ka jūs sargā kāds padevīgs vīrietis?
Diāna nodūra acis un atbildēja:
— Tieši tas mani uztrauca.
— Redzat nu, kādai saudzībai un uzmanībai jūs mani upurējat. Ak, iedomājieties, kas ir mana dzīve, kopš jūs piederat citam!
— Monsieur, — grāfiene cienīgi atbildēja, — sieviete nemaina vārdu, ja tas viņas godu tikai aptraipa. Kamēr dzīvo divi vīri, no kuriem viens saucas tai vārdā, ko viņa zaudējusi, bet otrs tai vārdā, ko viņa pieņēmusi.
— Tāpēc jums grāfa de Monsoro vārds jo sevišķi jāciena.