— Jūs tā domājat? — Diāna stomījās. — Jo labāk.
Viņas acis pieplūda ar asarām.
Busī redzēja, ka viņas galva noslīgst uz krūtīm, piegāja tuvāk un teica:
— Tātad es atkal būšu tas pats, kas biju — svešinieks.
— Ak! — Diāna nopūtās.
— Jūsu klusēšana to apliecina.
— Es varu runāt, tikai klusēdama.
— Jūsu klusēšana, madame, ir turpinājums tam, kā jūs izturējāties Luvrā. Luvrā jūs mani neuzlūkojāt, šeit jūs ar mani nerunājat.
— Luvrā pie manis bija grāfs Monsoro. Grāfs Monsoro mani novēroja, un viņš ir greizsirdīgs.
— Greizsirdīgs! Mans Dievs, ko viņam vēl vajag! Kā laimi viņam jāapskauž, ja visa pasaule apskauž viņa laimi?
— Es jums teicu, ka viņš ir greizsirdīgs, monsieur, jo kopš dažām dienām mūsu jaunā nama tuvumā viņš redzējis klejojam kādu vīrieti.
— Tātad jūs vairs nedzīvojat mazajā namiņā Svētā Antonija ielā?
— Kā! — Diāna samulsusi iesaucās. — Šis vīrietis… Tātad jūs tas nebijāt?
— Madame, kopš jūsu laulības atklāti izsludinātas, kopš jūs esat ievesta galmā, kopš tā vakara Luvrā, kad jūs man nedāvājāt nevienu skatienu, es guļu gultā, mani moka drudzis, es mirstu. Jūs redzat, ka uz mani jūsu laulātam draugam nav jābūt greizsirdīgam, jo mani viņš savas mājas tuvumā nav redzējis.
— Labi, grāf, ja tā ir taisnība, ka jūs ilgojaties mani atkal redzēt, tad pateicieties tam svešajam vīrietim. Es pazīstu grāfu Monsoro, šis vīrs liek baiļoties jūsu dēļ, un es gribēju jūs redzēt, lai pateiktu: nedodieties briesmās, monsieur grāf, nedariet mani vēl nelaimīgāku, kā es jau esmu.
— Nomierinieties, kundze! Atkārtoju, ka es tas nebiju.
— Ļaujiet man pabeigt! Baidīdamies no šā vīra, kuru jūs nepazīstat, bet ko grāfs de Monsoro varbūt pazīst, baidīdamies no šā vīra, viņš prasa, lai es atstāju Parīzi. Tāpēc, — Busī roku sniegdama, Diāna turpināja, — tāpēc šī ir mūsu pēdējā saruna… Rīt es aizceļoju uz Meridoru.
— Jūs aizceļojat, madame? — Busī iesaucās.
— Grāfu de Monsoro citādi nomierināt nav iespējams. Tas ir vienīgais līdzeklis, lai es atgūtu mieru. Es ienīstu Parīzi, ienīstu pasauli, galmu, Luvru. Esmu laimīga kopā ar savām meitenes gadu atmiņām atkal atgriezties vientulībā. Man liekas, ka, atgriežoties jaunības gadu tekās, manu dvēseli atkal skars pagājusi laime, kā spirdzinoša rasa pieskarsies ādai. Tur es atradīšu Sentlukāsu, kas žēlojas par manu prombūtni. Dzīvojiet sveiki, grāf Busī!
Busī paslēpa seju rokās.
— Uz priekšu! — viņš murmināja. — Viss man ir zudis.
— Ko jūs sakāt?
— Es saku, madame, ka šis virs, kurš jūs izraida un kurš man laupa vienīgo cerību, kas vēl palika, cerību, ka varēšu elpot to pašu gaisu, ko jūs, ieraudzīt jūs aiz loga aizkara, garāmejot pieskarties jūsu kleitai, pielūgt dzīvu būtni, nevis ēnu, es saku, ka šis vīrs ir mans nāvīgākais ienaidnieks un ka es viņu savām rokām iznīcināšu, kaut man arī būs jāmirst.
— Ak, monsieur grāf!
— Nelaimīgais! Vai viņam vēl nepietiek, ka ieguva jūs par sievu, jūs — skaistāko, nevainīgāko radījumu, viņš ir arī greizsirdīgs! Greizsirdīgs, smieklīgs, rijīgs nezvērs, kas grib aprīt visu pasauli.
—Ak, nomierinieties, grāf, nomierinieties, mans Dievs! Varbūt, ka viņam var piedot.
— Viņam var piedot? Un jūs viņu aizstāvat, madame?
— O, kaut jūs zinātu! — sacīja Diāna, seju rokās paslēpdama, it kā baidīdamās, ka Busī arī tumsā nepamana viņas kvēlo sārtumu.
— Kaut es zinātu? — Busī atkārtoja. — Ak, kundze, es zinu tikai vienu — kā netaisni domāt par pārējo pasauli, ja jums ir laulāts draugs.
— Bet… — Diāna ierunājās dobjā, drebošā balsī, — bet ja jūs maldītos, grāf, ja viņš tas nebūtu!
Un viņas vēsie pirksti noglāstīja Busī karstās iokas. Tad jaunā sieviete piecēlās un kā viegla ēna aizlidoja mazā dārziņa krūmājos, satvēra Ģertrūdes roku un pazuda, pirms noreibušais, dedzīgais Busī paguva izstiept rokas un viņu aizturēt.
Viņš iekliedzās un grīļodamies piecēlās.
Remī ieradās īstā laikā, lai viņu satvertu un nosēdinātu uz sola, ko Diāna bija tikko atstājusi.
V
Kāpēc Epernonam uzbruka, bet Šombergu nokrāsoja zilu
Kamēr maitre la Hurjērs vāca parakstu kaudzes, kamēr Čiko viesnīcā «Pilnības rags» noguldīja brāli Gorenflo, kamēr Busī smaržu, dziesmu un mīlas piesātinātajā dārziņā atguva samaņu, saīgušais un redzēto ainu dēļ satrauktais Indriķis kopā ar Možironu un Kvēlu bija atgriezies Luvrā.
Karalis no pils bija izgājis četru draugu pavadībā. Garlaikodamies par Indriķa rūpju pilno nopietnību, Šombergs un Epernons bija izmantojuši pirmo burzmu un pazuduši. Pēc pirmajiem simts soļiem viņi jau bija atraduši nodarbošanos. Epernons iebāza savu skaļruni kādam skrējējam starp kājām. Tas aizripoja pa ielu soļus desmit. Šombergs noņēma kādai dāmai galvassegu. Viņš bija cerējis ieraudzīt vecu un pretīgu radījumu, bet viņam par prieku priekšā stāvēja jauna un skaista meiča.
Bet abi bija izvēlējušies neizdevīgu dienu, lai izjokotu parasti tik pacietīgos parīziešus. Apgāztais pilsonis piecēlās un kliedza:
— Nost atkritēju!
Tas bija viens no dedzīgākajiem, viņam noticēja un pūlis metās virsū Epernonam. Sieviete, kam bija nolaupīta galvas rota, sauca:
— Virsū minjonietim!
Un viņas laulātais draugs, krāsotavas īpašnieks, ar saviem puišiem uzbruka Šombergam.
Šombergs bija drošsirdīgs. Viņš palika stāvot, gribēja skaļi runāt un uzlika roku uz zobena. Epernons bija gudrāks — viņš aizbēga.
Pa to laiku Indriķis ar pārējiem minjoniešiem bija atgriezies Luvrā un pār tiem izgāza savu nelabo omu. Bet Možirons un Kvēls nepalika parādā. Kad Indriķis beidzot pasauca Čiko, savu vienīgo draugu, un Možirons caur zobiem norūca: «Nudien, saki, ar ko tu saejies, un es pateikšu, kas tu esi!», tad Indriķa pierē parādījās grumbas. Viņa lielajās, melnajās acīs iedzirkstījās briesmīgu dusmu zibeņi, un Šoreiz tas bija īsts karaļa skatiens, ko viņš uzmeta saviem nešķiramajiem draugiem.