Šie vārdi tūlīt izgaisināja karaļa dusmas.
— Nē, — viņš teica, — jūs maldāties, brāli, karalis nevēl jums ļaunu. Jūs cīnījāties un atzīstaties, ka esat uzvarēts. Jūs zināt, ka karalis ir kungs un pavēlnieks, un, ja jūs to vēl nezinājāt, tad tagad zināt. Nečukstiet to klusu, bet atbildiet skaļā balsī!
— Atzīstu! — hercogs iesaucās.
— Ļoti labi. Tātad šo vēstuli… kuru karalis pavēl atdot.
Hercogs ļāva papīram nokrist uz grīdas. Karalis to pacēla, nelasītu salocīja un iebāza kabatā.
— Vai tas ir viss? — šķielēdams vaicāja hercogs .
— Nē, — Indriķis atbildēja. — Par Šo sacelšanos jums būs jāpaliek istabā, līdz manas aizdomas būs noskaidrotas.
— Bet savus draugus es taču drīkstēšu redzēt? Grāfu Monsoro, Ribeirāku, Atrāžu un Busī.
— Par Busī stāsta nepatīkamas lietas.
— Vai viņš kritis jūsu majestātes nežēlastībā?
Karalis pastāstīja hercogam, ka Busī savu acu priekšā ļāvis nekrietni aizskart Šombergu, nemēģinādams to aizstāvēt.
— To es nesaprotu, — sacīja pārsteigtais hercogs. — Vakarā es Busī apmeklēju. Viņš gulēja gultā un teica, ka esot slims.
— Vienalga, — atbildēja karalis. — Monsieur Busī un arī pārējie saņems pelnīto sodu, tiklīdz apstākļi būs noskaidroti.
Hercogs nojauta, ka, novēršot karaļa dusmas uz Busī, viņš pats varētu izkļūt sveikā.
— Jā, ja monsieur Busī tiešām to darījis, — viņš sacīja, — ja viņš mani par slimību maldinājis un viens izgājis uz ielas, tad viņam, bez šaubām, ir bijis kāds nodoms, ko viņš, zinādams manu padevību jūsu majestātei, nebūs gribējis izpaust.
— Jūs dzirdat, kungi, ko mans brālis apgalvo, — aizrādīja karalis. — Viņš apgalvo, ka nav monsieur Busī pilnvarojis.
— Jo labāk, — iebilda Šombergs. — Tādā gadījumā jūsu majestāte varbūt atļaus īstenot mūsu nodomu.
— Labi, labi! Gan jau redzēsim, — atbildēja Indriķis. — Mani kungi, jums būs gods šonakt apsargāt manu brāli, pret kuru izturieties saudzīgi, kā to pelnījis karaliskā nama princis!
— Sire, — iesaucās hercogs, kas ar visiem spēkiem gribēja satikties ar hercogu Gīzu un pazina sava brāļa nenoteiktību, — ļaujiet vismaz man palikt pie jūsu majestātes, tur ir mana vieta. Tur es jutīšos tikpat drošā gūstā un būšu rūpīgāk apsargāts. Sire, pagodiniet mani un atļaujiet palikt pie jūsu majestātes.
Karalis jau gribēja piekrist, kad viņa uzmanība pievērsās Čiko, kas parādījās durvju spraugā un deva noraidošas zīmes.
— Nē, — Indriķis noteica, — jūs te būsit drošā vietā, un es gribu, ka jūs paliekat šeit.
— Sire, — hercogs nomurmināja.
Indriķis vienaldzīgi izgāja no istabas.
VII Ciko apmeklē Busī
Otrā rītā ap pulksten deviņiem Busī kopā ar Remī mierīgi brokastoja. Oduī kā ārsts bija parūpējies par spēcīgiem ēdieniem un dzērieniem.
— Saki, Remī, — Busī pēkšņi jautāja, — vai tu nepazini to muižnieku, ko slīcināja kublā, kad mēs gājām gar Kokiljerī ielas stūri? Man vajadzēja palīdzēt. Tas ir katra godīga cilvēka pienākums. Bet tici man, Remī, mani pārāk nodarbina paša pārdzīvojumi.
— Tagad es atceros, — bridi padomājis ārsts iesaucās. — Tas bija karaļa galminieks, kas mīl lamāties vāciski, jo viņš iesaucās «Gott verdamme mich».
— Tad tas ir bijis Šombergs.
— Jā, tas ir viņš, monsieur grāf.
— Ja tas tā, tad tik sagatavo savas zāles, manu mīļo Remī'
— Kāpēc?
— Jo drīz vien vai nu viņa vai manai ādai vajadzēs ielāpu.
— Jūs taču nebūsit tāds muļķis un neļausit jūs nonāvēt, kad esat tik vesels un tik laimīgs, — acīm mirdzot Remī teica.
— Tieši otrādi, Remī, tu nezini, kāda bauda ziedošā veselībā ļaut citam apdraudēt dzīvību. Tici man, ka šodien es lieliski kaušos, Remī, — sacīja jauneklis, sniegdams ārstam roku, — jo tavā gādībā es tiešām jūtos laimīgs.
— Pagaidiet, — Oduī iebilda, — Man jūs tomēr jālūdz no šīs baudas atteikties. Kāda man draudzīga, daiļa dāma uzticēja man jūs apsargāt un mani nozvērināja, ka es jūs pasargāšu no visām nelaimēm, paskaidrodama, ka jūs esot parādā viņai dzīvību, un ar parādu jūs gan nevarēsit tik brīvprātīgi rīkoties.
— Labo Remī, — noteica Busī, aizklīzdams sapņos par mīļo sievieti.
— Jūs mani saucat par labo Remī, — ārsts turpināja, — ka es parūpējos, lai jūs satiktos ar grāfieni Monsoro. Bet vai arī tad jūs mani sauksit par labo Remī, kad būsit šķirti no viņas? Diemžēl šī diena tuvojas, ja tik tā jau nav pienākusi.
— Ko tu saki? — Busī skaļi iesaucās. — Lai šie muļķīgie joki paliek!
— Es nejokoju. Vai jūs nezināt, ka viņa aizceļo uz Anžū un ka arī manu sirdi plosa sāpes, jo jāšķiras no Ģertrūdes jaunkundzes? Ak!
Par Remī lielo izmisumu Busī tik tikko valdīja smaidu.
— Vai tu viņu ļoti mīli? — viņš jautāja.
— Es domāju gan… Aiz mīlas pret zinātni. Viņa man palīdzēja izgudrot lielisko ziedi vasarraibumu iznīcināšanai.
— Atgriezīsimies pie grāfienes Monsoro jeb Meridoras Diānas, jo tu zini…
— Jā, es zinu.
— Remī, kad mēs aizceļosim?
— O, tā jau es domāju. Cik vēlu vien iespējams, grāf.
— Kāpēc?
— Pirmkārt, tāpēc, ka Anžū hercogam klājas grūti un viņš lūgs jūsu padomu.
— Tālāk.
— Otrkārt, tāpēc, ka grāfs Monsoro neko nenojauš, vismaz par jums tam nav ne jausmas. Bet, ja jūs reizē ar viņa sievu, kas patiesībā tāda nav, pazudīsit no Parīzes, viņam varētu rasties aizdomas.
— O, kas man par daļu, ka viņam ir aizdomas?
— Protams. Bet man gan, manu mīļo grāf. Es esmu paradis dziedināt divkaujās iegūtās brūces, un tā kā jūs esat teicams cīnītājs, tad jūsu ievainojumi nevar būt smagi. Bet es neko negribu zināt par dunču dūrieniem, kurus var dabūt kādā paslēptuvē, it īpaši, ja ar šiem ieročiem rīkojas greizsirdīgi laulātie draugi.