— Ko tu gribi, mīļais draugs? Ja jau man būs lemts mirt no grāfa Monsoro rokas, tad viņš mani arī nogalinās.
— Un pēc astoņām dienām, pēc mēneša, pēc gada grāfiene Monsoro apprecēsies, un jūsu dvēsele, kas nu, no augšas vai apakšas nolūkodamās, nevarēs pretoties, jo viņai vairs nebūs ķermeņa, briesmīgi dusmosies.
— Tev taisnība, Remī. Es gribu dzīvot.
— Labi. Bet ar to vēl nekas nav līdzēts. Jums jāklausa maniem padomiem. Jums jāizturas pret grāfu Monsoro pieklājīgi. Patlaban viņš ir ļoti greizsirdīgs uz Anžū hercogu, jo kamēr, par laimi, drudža dēļ gulējāt gultā, tas kā dēku meklētājs spānietis klaiņojis zem dāmas logiem. Izturieties pret šo godīgo laulāto draugu labvēlīgi un nekad nevaicājiet, kur palikusi viņa kundze, jo jūs to jau zināt. Tad viņš visur izpaudīs, ka jūs esat vienīgais muižnieks, kas tikumīgs, kautrs un pieticīgs.
— Liekas, ka tev taisnība, — atbildēja Busī. — Tā kā es vairs negribu būt pret lāci greizsirdīgs, tad es gribu to pieradināt, kas būs ļoti smieklīgi. Prasi man, ko vien gribi, Remī. Es spēju visu, jo esmu laimīgs.
Šai mirklī pie durvīm pieklauvēja un galdabiedri apklusa.
Pāžs pieteica Čiko, un Busī lika viņu ielaist.
— Ak, mans Dievs! — iesaucās Busī, ar izbrīnās pilnu skatienu pievērsdamies viesiem, bet Remī viegli atkāpās.
— Monsieur, — Čiko nopietni sacīja, — es ierados ar mazu priekšlikumu.
— Runājiet, monsieur.
— Ko jūs man solījāt par kādu lielu pakalpojumu?
— Tas ir atkarīgs no paskaidrojuma, monsieur, — Busī nicīgi atbildēja.
— Monsieur, — turpināja Čiko, nelikdamies traucēts, — vai jūs pazīstat līgu?
— Esmu daudz dzirdējis par viņu runājam, — Busī atteica, kļūdams uzmanīgs.
—Tad jūs arī zināt, ka tā ir godīgo ticīgo savienība, kas vienojušies uzveikt hugenotus. Vai jūs piederat pie līgas, monsieur? Es piederu.
— Monsieur Čiko, — sacīja Busī, — es nemīlu jautājumus, kuru nozīmi es neizprotu, tāpēc lūdzu sarunas veidu mainīt. Sakiet, ko jūs gribat teikt. Jūs jau zināt, ka mums ir tikai dažas minūtes laika.
—Oprimel Pietiks ar dažām minūtēm. Šajās minūtes var izteikt ļoti daudz. Es to jautāju tikai tāpēc, ka jūs drīzumā piesliesities līgai, jo arī Anžū hercogs tajā piedalās.
— Anžū hercogs? Kas jums to teica?
— Viņš pats. Tātad jūs sapratīsit — ja jau Anžū hercogs ir līgas biedrs, tad jau arī jūs nevarēsit no tās izvairīties, jo jūs taču esat prinča labā roka! Līga zina ļoti labi, ko viņa dara, pieņemdama vienrocīgu vadoni.
— Un tad, monsieur Čiko?
— Un tad, ja arī jūs tur piedalāties, vai vismaz domā, ka jūs piedalāties, tad jūs sagaida tas pats, kas viņa karalisko augstību.
— Kas ar viņu ir noticis?
— Viņš ir gūstā.
— Kur?
— Savā istabā. Četri mani draugi viņu cicši apsargā: zilais monsieur Šombergs, bailēs nodzeltējušais monsieur Epernons, no dusmām sarkanais monsieur Kvēls un vienaldzīgi bālais monsieur Možirons. Brīnišķa krāsu saskaņa. Ja vēl hercogs aiz bailēm kļūs zaļš, tad mēs varēsim priecāties par īstu varavīksni.
— Tātad jūs domājat, ka mana brīvība ir apdraudēta?
— Apdraudēta? Es pat ticu, ka šai mirklī jau atrodas ceļā… lai… lai jūs apcietinātu. Vai jūs mīlat Bastīliju, monsieur Busī? Novērojumiem tā ir ļoti noderīga vieta, un monsieur Lorencs Tertū, cietuma pārvaldnieks, ar saviem jaunajiem balodīšiem apietas ļoti laipni.
— Vai mani icslodzīs Bastllijā?
— Droši vien. Man kabatā ir pavēle jūs aizvest turp, monsieur Busī. Vai gribat to redzēt?
Čiko no kabatas tiešām izvilka rakstu, kurā bija pavēlēts apcietināt un ievietot cietumā monsieur Luī de Klermontu, monsieur Busī d'Ambuāzu.
— Ak, monsieur, — Čiko rīcības aizkustināts, iesaucās Busī, — jūs tiešām man teicami pakalpojāt. Bet ar ko tas izskaidrojams? Jūs taču mīlat karali, un karalis mani nemīl.
— Grāf, — sacīja Čiko, pieceldamies un palocīdamies, — es jūs glābšu, lai jūs glābtu, domājat ko domādams.
— Bet kāpēc tāda cildena rīcība?
— Vai jūs aizmirsāt, kad prasīju palīdzību?
— Ak, monsieur, no visas sirds.
— Tātad jūs izpildīsit visu, ko es agrāk vai vēlāk prasīšu?
— Tik tiešām, kā mani sauc par Busī.
— Tas man patīk. Kāpiet zirgā un pazūdiet!
— Bet tad es savu kungu atstāšu nelaimē.
— To neņemiet vērā! Viņš jūs gandrīz jau ir pametis.
— Jūs esat dižs muižnieks, monsieur Čiko, — Busī sacīja gaskonietim.
— Velns un elle, to es ļoti labi zinu! — cildinātais atbildēja.
Busī sameklēja diezgan daudz naudas gabalu, iebāza to savā un ārsta kabatā. Remī bija visu noklausījies un jau pagādājis zirgus. Busī atvadījās no Čiko, pateicās un devās lejā.
— Bet kurp mēs jāsim? — Remī jautāja.
— Jā, — Busī kavēdamies un šaubīdamies teica, — kurp mēs jāsim?
— Ko jūs domājat par Anžū?
— Jā, uz Anžū var, — nosarkdams piekrita Busī. Un viņi devās ceļā.
VIII
Anžū hercogs ir pazudis
Šķietami vēsais Čiko atgriezās Luvrā visai līksms. Viņa prieks bija trīskārtīgs. Viņš bija pakalpojis drošsirdīgajam Busī, viņam bija izdevusies veikla intriga, un ar varonīga vīra aizraidīšanu viņš bija parūpējies par izdevīgiem apstākļiem karaļa iecerētajām pārmainām valstī.
Notika viss, no kā karalis bija baidījies un ko Čiko bija pareģojis.
Kad hercogs Gīzs no rīta bija pieņēmis līgas galvenos dalībniekus, kuri viņam nodeva sarakstu loksnes; kad viņš bija līgai apsolījis vadoni un ikvienu nozvērinājis, ka viņi atzīst karaļa iecelto vadītāju; kad viņš bija apspriedies ar kardinālu un Majēnas hercogu, ko viņš bija atstājis kopš pulksten desmitiem pagājušā vakarā.