Čiko šo apmeklējumu jau bija paredzējis. Tiklīdz viņš bija atstājis Busī dzīvokli, tā sāka klaiņot Alansonas pils apkārtnē. Viņš bija klīdis stundas ceturksni, kad ieraudzīja tuvojamies gaidīto. Čiko tūliņ pazuda aiz stūra, un, viņu neredzējis, hercogs iegāja pilī.
Hercogs atrada prinča pirmo apkalpotāju lielā uztraukumā par kunga prombūtni. Tikpat uzbudināts bija arī Orilī, kas trīsreiz bija aizsūtīts uz Luvru un trīsreiz bija saņēmis atbildi, ka monsieur vēl guļot.
— Pulksten deviņos viņš vēl guļ! Tam nu gan nevar noticēt, — hercogs brīnījās. — Arī karalis šai stundā parasti jau ir piecēlies. Jums jāiet uz Luvru, Orilī.
— Es par to jau domāju, monsieur, bet es baidos, ka šis miegs ir tikai aizbildināšanās, ar ko atrunāties durvju sargiem, un viņš pats droši vien devies kādā jaunā dēkā pa pilsētu.
— Orilī,—atbildēja hercogs, — man šķiet, ka monsieur ir diezgan prātīgs, lai tik svarīgā dienā nenodotos kaut kādai mīlas dēkai. Ejiet bez bailēm uz Luvru, un jūs monsieur satiksit.
— Ja jūs vēlaties, monsieur, es iešu. Bet ko es viņam teikšu?
— Sakiet viņam, ka sapulce Luvrā notiks pulksten divos pēcpusdienā. Viņš ļoti labi zina, ka pirms ierašanās pie karaļa mums vēl jāsatiekas. Jūs saprotat, Orilī, — hercogs dusmīgi piebilda, — ka tādā mirklī, kad karalis grasās iecelt līgas vadoni, nav vaļas gulēt.
— Ļoti labi, monsieur, es lūgšu viņa augstību atnākt šurp.
— Kur es viņu nepacietīgi gaidīšu, jo daudzi būs jau Luvrā, un mēs nedrīkstam vilcināties. Es likšu pasaukt arī monsieur Busī.
— Lai notiek, monsieur! Bet ko es darīšu, ja viņa augstību neatradīšu?
— Ja jūs viņa augstību neatradīsit, Orilī, nemeklējiet viņu pārāk dedzīgi. Lai nu kā, ceturksni pirms diviem es būšu Luvrā.
Orilī palocījās un aizgāja.
Čiko redzēja, ka viņš atstāj pili, un uzminēja viņa gājiena mērķi. Ja hercogs Gīzs uzzina par Anžū hercoga apcietināšanu, tad viss bija zaudēts vai vismaz radīs lielu sajukumu.
To katrā ziņā vajadzēja novērst. Čiko ar savām garām kājām, mezdams lielu līkumu, steidzās uz Luvru, ko viņš sasniedza pirms Orilī ierašanās, un visu varēja nokārtot sava mērķa sekmīgai sasniegšanai.
Kad Orilī pagāja garām durvju sargiem un uzskrēja pa trepēm, kas veda uz hercoga istabām, viņš pie durvīm atrada sēžam Čiko, kas likās nogrimis šaha spēlē un savas garās kājas bija tik tālu izstiepis, ka Orilī netika tālāk. Viņš aizkavējās diezgan ilgi.
To pašu piedzīvoja Kvēls, kas hercoga priekšistabā rotaļājās ar bumbu. Kad beidzot Orilī gribēja iekļūt hercoga istabā, viņu vēl aizturēja Šombergs, kas kavēja laiku ar tauri.
Tikai tad, kad atgriezties un paziņot hercogam Gīzam bija jau par vēlu, Orilī no hercoga mutes uzzināja taisnību, kad princis dusmās iesaucās:
— Orilī, vai tad tu neuzminēji, ka es atrodos gūstā?
IX
Karalis sevi pasludina par līgas vadoni
Lielās pieņemšanas stunda bija pienākusi, jo kopš pusdienas Luvrā sāka ierasties līgas ievērojamākie biedri, kamēr ap karaļa pili drūzmējās ziņkārīgo pūlis.
Draugu, virsnieku un viņu piederīgo ielenkts, karalis sēdēja savā lielajā troņa zālē un gaidīja, kamēr visi līgas dalībnieki aiziet viņam garām. Savienības vadoņi palika pilī, bet pārējie ieņēma vietas zem logiem un Luvras pagalmā.
Pirmo reizi karalis uzlūkoja tik daudz ienaidnieku. Indriķim liels izpalīgs bija Čiko, kas bija paslēpies aiz karaliskā krēsla un uzmanīgi vēroja māti karalieni un nemierīgos līgas locekļus.
Pēkšņi ienāca grāfs Monsoro.
— Paskaties, — sacīja Čiko, — paskaties, manu mazo Indriķīti!
— Kas man jāredz?
— Palūkojies uz savu medību pārzini! Viņš to ir pelnījis. Viņš ir pietiekami bāls un dubļains, lai to aplūkotu.
— Tiešām, — atbildēja karalis.
Indriķis pamāja grāfam Monsoro. Galma medību pārzinis pienāca tuvāk.
— Ko jūs darāt Luvrā, monsieur? — Indriķis jautāja. — Es domāju, ka jūs atrodaties Vensēnā, lai sameklētu briedi?
— Briedi šorīt pulksten septiņos es tiešām sameklēju. Kad jau tuvojās pusdiena un es nesaņēmu nekādas ziņas, sāku baiļoties, ka ar jums nav notikusi kāda nelaime, un steidzos šurp.
— Vai tiešām?
— Sire, — sacīja grāfs, — ja es savos pienākumos esmu kļūdījies, tad šo kļūdu attieciniet uz manu bezgalīgo padevību.
— Jā, monsieur, — atbildēja Indriķis, — un ticiet, ka es šo padevību pratīšu novērtēt.
— Ja jau… — grāfs vilcinādamies ierunājās, — ja jau jūsu majestāte vēlas, lai es atgriežos Vensēnā…
— Nē, nē, palieciet vien, medību pārziņa kungs! Šīs medības bija mirkļa iedomas. Neaizejiet, palieciet, man vajadzīgi padevīgi cilvēki, un uz jūsu padevību es taču varu paļauties.
Grāfs Monsoro palocījās.
— Majestāte, kur man palikt?
— Aizdod man viņu uz pusstundu, — Čiko iečukstēja karalim.
— Par ko?
— Es gribu viņu sakaitināt. To tu vari atļaut. Tev jādod man gandarījums, ka es piedalos tik bēdīgā ceremonijā.
— Ņem vien viņu!
— Es majestātei padevīgi jautāju — kur man palikt? — grāfs atkārtoja.
— Man liekas, ka es esmu atbildējis, — kur jums tīk. Piemēram — aiz mana krēsla. Tur es novietoju savus draugus.
— Nāc, manu medību pārzini, — sacīja Čiko, atbrīvodams grāfam Monsoro daļu no savas vietas, — nāc un aposti tos puišus. Šos mežaputnus var noķert bez suņiem. Velns un elle, kas par smaku, monsieur grāf! Liekas, pašlaik garām pagāja kurpnieki, tagad sekos ādu gērētāji. Pekles raganas, tas nu ir par traku!