Grāfs Monsoro izlikās, ka dzird, bet nenojauš vārdu nozīmi. Viņš bija ļoti aizņemts un nemierīgi lūkojās apkāi t. Čiko par to aizrādīja karalim.
— E, — viņš klusi čukstēja karalim ausī, — vai tu zini, ko tas medību pārzinis patlaban medī?
— Nē. Ko?
— Tavu brāli Fransuā.
— Tātad viņš vēl neko nenojauš, — karalis pasmaidīja.
— Vai tu'esi parūpējies, lai neko arī nenojaustu?
— Jāatzīstas, ka man nekas nebūtu pretim, ja viņam nojauktu pēdas.
— Pagaidi, pagaidi! Es viņam šis pēdas nojaukšu. Saka, ka vilkam esot lapsas oža. Gan viņš maldīsies. Pajautājiet viņam, kur atrodas grāfiene.
— Kāpēc?
— Pajautājiet vien.
— Monsieur grāf, — sacīja Indriķis, — kur jūs esat licis grāfieni Monsoro? Dāmu vidū es viņu neredzu.
Grāfs nodrebēja, it kā čūskas dzelts. Čiko pakasīja degunu un nozīmīgi paskatījās uz karali.
— Sire, — atbildēja galma medību pārzinis, — grāfiene ir slima, Parīzes gaiss viņai ir kaitīgs, un šonakt ar karalienes atļauju viņa kopā ar savu tēvu Meridoras baronu aizceļo.
— Uz kuru Francijas provinci viņa aizceļo? — jautāja karalis, priecādamies par izdevību, ka var novērsties, kamēr aiziet ādu gērētāji.
— Uz Anžū, savu dzimteni, sire.
— Vai tiešām, — Čiko nopietni piebilda, — sievietēm mātes cerībās Parīzes gaiss tiešām ir kaitīgs. Es tev ieteicu sekot grāfa piemēram, Indriķi, un arī savu sievu kaut kur aizsūtīt, kad tā kļūs grūta…
Grāfs Monsoro nobāla un nikni paskatījās uz Čiko. Bet tas, elkoni uz karaļa krēsla atbalstījis un zodu plaukstās atspiedis, izlikās, ka uzmanīgi aplūko lenšu audējus, kas sekoja ādu gērētājiem.
— Un kas jums teica, grāf Bezkauņa, ka grāfiene ir mātes cerībās? — Monsoro norūca.
— Vai tad viņa tāda nav? — Čiko atbildēja. — Man liekas, ka tas ir vēl bezkaunīgāk, ja viņa nav grūta.
— Viņa nav tāda, mans kungs.
— Hallo! — iesaucās Čiko. — Vai tu dzirdēji, Indriķi? Man šķiet, ka tavs medību pārzinis iesācis ar to pašu kļūdu kā tu. Viņš aizmirsis mūsu svētās dievmātes kreklus tuvināt vienu otram.
Monsoro savilka dūres un, uzmetis Čiko draudu un naida pilnu skatienu, norija savas dusmas, un savaldījās. Čiko uzrāva cepuri uz pieres, un garā, tievā spalva, kas to rotāja, izlocījās gaisā kā čūska.
Grāfs redzēja, ka mirklis nebija izdevīgs, un papurināja galvu, it kā gribēdams no savas pieres aizdzīt visus drūmos mākoņus, kas viņu nomāca.
Arī Čiko kļuva laipns un smaidīdams piebilda:
— Nabaga grāfiene! Viņa ceļā aiz garlaicības vai nomirs.
— Es karalim jau teicu, ka viņa ceļo kopā ar savu tēvu, — grāfs Monsoro atbildēja.
— Tēvs ir cienījams pavadonis, nevis labs sarunu biedrs. Ja grāfienei ceļā būtu jāizklaidējas vienīgi ar godājamo baronu… bet par laimi…
— Kas ir? — grāfs steidzīgi ievaicājās.
— Es saku, par laimi šai stundā uz ceļa atrodas daži mūsu draugi, kas, grāfieni satikdami, to teicami izklaidēs. Un tā kā viņi dodas pa to pašu ceļu, tad viņi droši vien satiksies. Ak, es tos redzu jau no šejienes. Vai tu redzi, Indriķi? Tev jau vienmēr ir bijusi lieliska spēja iedomāties. Vai tu redzi viņus uz skaistā ceļa varonīgi vadām savus zirgus un grāfienei stāstām piecdesmit kutinošus jokus, par kuriem daiļā dāma aiz smiekliem tikko vai nemirst?
Par pirmo griezīgāks duncis iedūrās galma medību pārzina sirdī.
Bet dusmām vēl nevarēja ļaut vaļu. Klāt bija karalis, un Čiko vismaz šai mirklī ar majestāti ļoti labi sapratās. Pārcilvēcīgiem spēkiem Monsoro savaldījās un draudzīgi jautāja:
— Kā? Jums ir draugi, kas ceļo uz Anžū?
— Jūs drīzāk varējāt teikt — mums, grāf, jo šie draugi ir vairāk jūsējie nekā manējie.
— Jūs mani pārsteidzat, monsieur Čiko. Es nevienu nepazīstu, kas…
— Padomājiet vien, viņi atrodas tepat tuvumā, medību pārziņa kungs. Jūsu pienākums taču ir uzmeklēt zvērus. Tas nozīmē to nelaimīgo briedi, ko jūs šorīt sadzināt un ko dzīvnieks nemaz nebija pelnījis. Ja jūs iztraucētu no miega, vai jūs priecātos?
Grāfa Monsoro baiļu pilnais skatiens klīda pa telpu.
— Kas! —viņš sauca, ieraudzījis tukšo vietu blakus karalim.
— Uzminiet! — Čiko vedināja.
— Anžū hercogs! — medību pārzinis iekliedzās.
— Zvērs ir sadzīts, — Čiko piebilda.
— Viņš Šodien ir aizceļojis!
— Viņš šodien ir aizceļojis, — atbildēja Čiko, — bet viņš varēja aizceļot arī vakar vakarā. Indriķi, kad tavs brālis pazuda?
— Pagājušajā nakti.
— Hercogs… hercogs aizceļojis, — bālais un trīsošais Monsoro izdvesa.— Mans Dievs, mans dievs, ko jūs sakāt, sirel
— Es nesaku, ka mans brālis ir aizceļojis, — teica karalis, — es tikai saku, ka viņš pagājušā naktī ir pazudis, un viņa labākie draugi nezina, kur tas ir palicis.
— O, kaut es varētu tam noticēt, — grāfs dusmās iesaucās.
Viņš vēlreiz paskatījas uz krēslu, kurā parasti sēdēja hercogs. Krēsls bija un palika tukšs.
— Es esmu pazudis, — viņš nopūtās un sakustējās, kas norādīja, ka grāfs grib aizbēgt. Čiko viņu aizturēja.
— Esiet taču mierīgs, velns un elle! Jūs grozieties uz visām pusēm un kaitiniet karali. Es labprāt gribētu būt jūsu kundzes vietā, kaut arī tikai tādēļ, lai visu dienu redzētu princi ar diviem deguniem un klausītos monsieur Orilī, kas flautu spēlē kā svētais Orfejs. Jūsu kundzei gan ir laimējies!
Monsoro dusmās drebēja.
— Esiet mierīgs, medību pārziņa kungs, — sacīja Čiko, — apslēpiet taču savu prieku! Redziet, sākas sēde! Kaislības vajag apvaldīt. Klausieties karaļa runu!
Galma medību pārzinim bija jāpaliek savā vietā, jo Luvras zāle tiešām bija pilna ar cilvēkiem. Grāfs palika nekustīgs, ceremoniālā noteiktajā stāvoklī. Visi sapulcējušies apsēdās, ienāca hercogs Gīzs un palocījās pret karali, nemierīgā izbrīnā paskatīdamies uz Anžū hercoga tukšo krēslu.