Karalis piecēlās. Heroldi pavēlēja visiem klusēt.
— Mani kungi, — dziļam klusumam valdot, karalis iesāka, kad Epernons, Šombergs, Možirons un Kvēls, sardzē sešu kalpotāju atvietoti, bija ienākuši zālē un nostājušies aiz valdnieka krēsla, — mani kungi, atrazdamies starp debesīm un zemi, karalis dzird gan tās balsis, kas nāk no augšas, gan arī tās, kas nāk no apakšas, — ko pavēl Dievs un ko prasa tauta. Es saprotu, ka, visus spēkus sakopojot vienā apvienībā, lai aizstāvētu katoļticību, ir sapulcējušies visi mani uzticamie pavalstnieki. Es arī atzīstu mana brālēna, hercoga Gīza, doto padomu un izsludinu svēto līgu par tiesisku un lietderīgu biedrību, un tā kā lielajam ķermenim ir nepieciešama laba un spēcīga galva, tā kā baznīcas atjaunošanas darba vadonim jābūt dedzīgam baznīcas dēlam, tā kā šai dedzībai jāizpaužas viņa raksturā un ieņemamajā amatā, tad es izvēlēšos kādu kristīgo princi, kam uzņemties līgas vadoņa pienākumus, un paziņoju, ka kopš šā brīža šis vadonis būs…
Indriķis nozīmīgi apklusa.
— Un paziņoju, ka šis vadonis būs — Indriķis Valuā, Francijas un Polijas karalis.
Indriķa balss izskanēja ļoti skaļi, lai vaiņagotu savu uzvaru, iedrošinātu savus draugus sajūsmas gavilēm un pilnīgi satriektu līgas locekļus, kuru dobjā murmināšana liecināja par neapmierinātību, pārsteigumu un izbailēm.
Hercogs Gīzs bija gandrīz vai beigts, saltas sviedru lāses plūda pār viņa pieri. Viņš saskatījās ar Majēnas hercogu un savu brāli, kardinālu, kas atradas līgas nodaļu vadoņu vidū, viens labajā, otrs — kreisajā pusē.
Pārdomādams karaļa vārdu nozīmi, grāfs Monsoro sāka uztraukties vairāk nekā par hercoga prombūtni. Hercogs varēja pazust, nemaz neaizceļodains.
Kardināls pameta savu sēdekli un devās pie brāļa.
— Fransuā, — viņš iečukstēja Glzam ausi, — ja es ļoti nemaldos, tad šeit mēs vairs neesam drošībā. Pasteigsimies atvadīties, jo pūlis ir pārāk nepastāvīgs, un karalis, ko viņi vakar nolādēja, šodien var kļūt par viņu Dievu.
— Aiziesim, — piebilda Majēnas hercogs. — Pagaidiet šeit, es sagatavošu atkāpšanos.
Pa to laiku karalis pirmais parakstīja uz galda nolikto dokumentu. Tad viņš zobgalīgi aizrādīja hercogam Gīzam:
— Paraksti taču, manu dārgo brālēn!
Un viņš sniedza tam spalvu norādīdams:
— Te, te, zem manis. Tu nodod spalvu monsieur kardinālam un Majēnas hercogam.
Bet Majēnas hercogs atradās uz trepēm un kardināls bija iegājis otrā istabā.
Karalis pamanīja, ka viņu nav, un sacīja:
— Nu, tad pasniedz to medību pārzinim.
Hercogs parakstīja, pasniedza spalvu medību pārzinim un paspēra dažus soļus, gribēdams aiziet.
— Pagaidi! — karalis pavēlēja.
Kamēr parakstījās pārējie galminieki un muižnieki, karalis hercogam Gīzam sacīja:
— Jums bija nodoms ar līgas nodibināšanu sagādāt labu karaspēku mūsu galvaspilsētas apsargāšanai. Karaspēks ir sakārtots un vadonis iecelts, kas jāpavada. Kamēr es vadīšu līgu, jūs vadīsit armiju, manu brālēn.
— Kad man jāaizbrauc?
— Tūlīt.
Hercogs Gīzs paņēma parakstīto ziņojumu un devās projām. Kardināls sagaidīja viņu pie zāles durvīm, bet Majēnas hercogs stāvēja pie Luvras vārtiem. ,
Viņi uzkāpa zirgos un jau pēc desmit minūtēm bija ārā no Parīzes.
Sapulcējušies pamazām izklīda. Vieni sauca:
— Lai dzīvo karalis!
Citi kliedza:
— Lai dzīvo līga!
— Ak, sire, sire, kas jums par lielisku izdomu,—sauca mīluļi, spiezdamies ap karali un to apsveikdami.
— Viņi domā, ka tagad tiem līs zelta lietus, — nomurmināja Čiko.
Uzvaras gavilēs Indriķis III atgriezās savā istabā. Vienīgi nerrs nebeidza
karali nopelt.
— Klausies, draugs, — sacīja karalis, kad visi bija aizgājuši un pie viņa atradās tikai gaskonietis, — vai tu arī zini, ka tu nekad neesi apmierināts un ka tas kļūst neciešami. Pie velna! Es neprasu no tevis glaimus, bet veselo saprātu.
— Tev taisnība, Indriķi, tas tev ir visvairāk vajadzīgs.
— Tieši to es negribu atzīt.
— O, tu esi greizsirdīgs, Francijas karali?
— Lai Dievs mani pasargā! Greizsirdībai es izvēlēšos citus vīrus.
— Saki, vai es esmu līgas karalis, vai ne?
— Protams, ka tu tas esi. Bet…
— Bet?
— Tu vairs neesi Francijas karalis.
— Kas tad ir Francijas karalis?
— Ikviens, izņemot tevi, Indriķi. Vispirms — tavs brālis.
— Mans brālis? Par ko tu runā?
— Pie velna, tu domā par Anžū hercogu!?
— Kuru es sagūstīju?
— Kaut gan viņš ir gūsteknis, bet viņš ir svētīts, un tu neesi.
— Kas viņu ir svētījis?
— Gīzas kardināls. Tiešām, Indriķi, es tev vēlreiz atgādinu par tavu sardzi. Parīzē, Svētās Ženevjevas baznīcā, trīsdesmit divu personu klātbūtnē kronē karali, un tu to nezini.
— Velns un elle, un tu to zini?
— Protams.
— Kā tu varēji zināt to, ko es nezinu?
— Tava sardze seko marķīza Morviljēri rīkojumiem, bet es rīkojos pats.
Indriķis savilka pieri. Čiko sacīja:
— Neskaitot Indriķi Valuā, mums jau ir Francijas karalis — Anžū Fransuā. Bet mums ir vēl viens — hercogs Gīzs.
— Hercogs Gīzs?
— Hercogs Gīzs, Indriķis Gīzs.
— Skaists karalis, ko es izraidīju un aizsūtīju pie armijas.
— It kā tu nebūtu izraidīts uz Poliju! Taisnība, tuvinu aizsūtīji pie armijas, viņa pavēlēm tu pakļāvi trīsdesmit tūkstošus vīru. Pie velna, un kādu armiju!., īstu armiju… nevis tādu, kā tava līga… Indriķim Glzam ir armija, kas rūdīta karos, ugunīs nocietināta, kas var iznīcināt divdesmit līgas karapulkus. Ja kādudien Indriķis Gīzs iedomāsies kaut ko muļķīgu, karali, viņam tikai būs jāpavēl savam karaspēkam doties uz galvaspilsētu.