— Godātais politiķi, jūs aizmirstat, ka tas, kas grib valdīt pār Franciju, kamēr kāds Valuā rotājas ar kroni, tam jārēķinās ar saviem senčiem. Es ļoti priecātos, ja Anžū hercogam ienāktu prātā tik muļķīgas domas. Bet hercogs Gīzs… ejiet, maitre Čiko, un pamācieties, vai Francijas lilijas nav no cienīgāka nama nekā Lotringas strazdi.
— O, tie jau ir tie lielākie maldi, Indriķi! — Čiko iesaucās. — Hercogs Gīzs cēlies no daudz labākas dzimtas, nekā tu domā. Lasi vien!
Čiko izvilka no krūšu kabatas pergamentu, uz kura Nikolā Dāvids bija uzrakstījis pazīstamo dzimtas sarakstu, ko bija atzinis pāvests un apstiprinājis Kārlis Lielais.
Paskatījies pergamentā un ieraudzījis svētā tēva zīmogu un parakstus, Indriķis nobālēja.
— Ko nu tu teiksi, Indriķi? — Čiko jautāja. — Lilijas ir apdraudētas, vai ne? Tiešām, kā Dievs debesīs, man liekas, ka strazdi grib uzlidot tikpat augstu kā Cēzara ērglis. Uzmanies, mans dēls!
— Kādā veidā tu šo sarakstu ieguvi? Kur tu to atradi?
— Zem kāda advokāta spilvena.
— Kā šo advokātu sauc?
— Maitre Nikolā Dāvids.
Lai palīdzētu brālim Gorenflo, Čiko pastāstīja, kā mūks palīdzējis iegūt sarakstu un bijis visai darbīgs.
— Čiko, — iesaucās Indriķis, kad nerrs bija beidzis, — tiešām, ka es esmu Francijas karalis, tavs draugs dabūs pirmo brīvo klostera priekšnieka vietu.
— Pateicos, Indriķi!
X
Brāļu naids
Diena kā sākusies, tā arī beidzās spoži un trauksmaini. Karaļa draugi priecājās, ligas mācītāji gatavojās Indriķi iesvētīt.
Mīluli teica: >
— Beidzot lauva ir pamodies.
Līgas biedri dusmojās:
— Beidzot lapsa ir nojautusi slazdus.
Tā kā franču rakstura galvenās īpašības ir lepnība un augstprātība un viņi nekad nebūtu priecājušies par garīgi gļēvu vadoni, tad paši sazvērnieki bija apmierināti, ka karalis bija izrādījies viltīgāks par viņiem. Galvenie apvērsuma rīkotāji rūpējās par drošāku dzīvesvietu.
Trīs lotringiešu prinči gurdi atstāja Parīzi. Viņu galvenais palīgs, grāls Monsoro, bija nodomājis atstāt Luvru un dabūt atļauju aizceļošanai, lai panāktu Anžū hercogu. Bet mirklī, kad viņa kāja skāra slieksni, ienāca Čiko. Pils bija tukša, un gaskonietim par savu karali vairs nebija jābaidās.
— Kurp jūs steidzaties, medību pārziņa kungs?
— Pie viņa augstības.
— Pie viņa augstības?
— Jā, es esmu par monsieur norūpējies. Mēs nedzīvojam tādos laikos, kad prinči var doties ceļā bez labiem pavadoņiem.
— Ak, tas ir ļoti drošs, ļoti drošs, viņš ir pat pārdrošs.
Medību pārzinis paskatījās uz gaskonieti.
— Lai nu kā, — Ciko piebilda, — ja jau jūs uztraucaties, tad es vēl vairāk.
— Par ko?
— Par to pašu augstību.
— Kāpēc?
— Vai tad jūs nezināt, ko runā?
— Vai nestāsta, ka viņš ir aizceļojis?
— Stāsta, ka viņš esot miris, — gaskonietis pavisam klusu iečukstēja grāfam ausī.
— O! — Monsoro iesaucās izbrīnā, kurā ieskanējās arī neveikli slēpts prieks. — Bet jūs taču teicāt, ka viņš atrodas ceļā.
— Nolādēts! Es tā gan teicu, bet tagad man ir dibināts iemesls domāt, ka nabaga princis atrodas ceļā uz citu pasauli.
— Kāpēc jūs domājat tik bēdīgas domas?
— Vakar princis ieradās Luvrā, vai ne? Un neviens nav redzējis viņu no šejienes izejam.
— Bet Orilī?
— Viņš ir pazudis.
— Bet viņa ļaudis?
— Ari pazuduši! Pazuduši!
— Tas tik ir joks, vai ne, monsieur Čiko?
— Pajautājiet!
— Kam?
— Karalim.
— Vai viņa majestātei var to jautāt?
— O, nav tikai zināms, kā viņš izturēsies.
— Es nevaru palikt šādās šaubās, — grāfs noteica un Čiko pavadībā devās uz karaļa kabinetu.
Viņa majestāte tikko bija izgājis.
— Kurp karalis aizgājis? — jautāja medību pārzinis. — man ar viņu jārunā.
— Pie Anžū hercoga, — skanēja atbilde.
— Pie Anžū hercoga, — grāfs aizrādīja Čiko. — Tātad princis nav miris?
— Es gan ne uz ko daudz neceru.
Galma medību pārzinis samulsa. Viņš nedrīkstēja sekot karalim, un viņam vajadzēja palikt gaitenī un gaidīt.
Lai piedalītos apspriedē, četri minjoniēši Anžū hercoga apsargāšanu bija uzticējuši gvardiem. Bet tiklīdz sēde bija beigusies, viņi nomāca vēlēšanos piedalīties viņa augstības godināšanā un ieņēma savas agrākās sargvietas.
Fransuā un Orilī mocījās, dažādi iztēlodamies drausmīgo likteni, kas viņus varbūt gaidīja kā Francijas valdnieka ienaidniekus.
Tiklīdz karalis parādījās uz sliekšņa, Fransuā piecēlās un lūdza brālim piedošanu un saudzēšanu. Bet Indriķis atbildēja, ka viņš necieš savu gūstekņu gaušanos. Tad viņš atlaida minjoniešus, kas aizveda arī Orilī, un brāļi palika vieni paši.
— Tagad mēs esam vieni, — sacīja karalis.
— Es nepacietīgi gaidīju šo mirkli, sire.
— Es arī. Jūs tīkojāt pēc mana kroņa, manu godājamo brāli! Līga bija jūsu līdzeklis, un kronis —jūsu mērķis. Jūs iesvētīja kādā vientuļā baznīcā, lai izdevīgā brīdī jūs svētās eļļas spožumā pārsteigtu visu Parīzi.
— Jūsu majestāte neļauj man runāt, — sacīja Fransuā, juzdams, ka tagad karaļa dusmas arvien pieaug.
— Par ko? Lai melotu, vai pateiktu to pašu, ko es jau ļoti labi zinu? Nē, jūs melosit, jo jūs ar savu rīcību esat pelnījis nāvi! Jūs melosit, un es gribu jūs no šā kauna pasargāt.
— Brāli, brāli! — satriektais Fransuā sauca, — vai jūs tiešām gribat mani noķengāt?
— Jūs to saucat par noķengāšanu? Labi, tad es gribu savus vārdus paskaidrot, — Indriķis draudzīgi atbildēja. — Jā, jūs esat pret mani sazvērējušies, kā jūs reiz jau sazvērējāties pret manu brāli Kārli. Toreiz tas notika ar Navarras karaļa palīdzību, tagad jums palīdz hercogs Gīzs. Skaists plāns, kuru es apbrīnoju. Viņš jums būtu sagādājis lielisku vietu vēsturē par troņu laupītājiem. Tā taču ir taisnība, ka agrāk jūs līdāt kā čūska, bet tagad gribat krist kā lauva.