Pēc neuzticības — atklāta sacelšanās, pēc indes — zobens.
— Inde! Ko tas nozīmē, sirel — sauca Fransuā.
Viņš bija bāls, un acis dzirkstīja:
— Kas par indi?
— Inde, ar ko nonāvēja mūsu brāli Kārli. Inde, ko tu biji nolēmis savam sabiedrotajam, Navarras Indriķim. Šī nolādētā inde ir jau pazīstama. Mūsu māte to bieži vien ir izmantojusi. Šoreiz tu gribēji no tās atteikties. Tu gribēji tēlot karavadoni un vadīt līgas karaspēku. Bet palūkojies man acīs, Fransuā,— Indriķis panāca tuvāk, — palūkojies un tu pārliecināsies, ka tavas kārtas vīrs mani nekad nenonāvēs.
Fransuā sagrīļojas. Bet karalis nežēlīgi turpināja:
— Zobens! Mēs varētu cīnīties šai istabā zem četrām acīm. Bet es tevi viltībā esmu pārspējis, Fransuā. Arī es esmu izmantojis aplinku ceļus, lai iegūtu Francija troni, un tāpēc tev jāmirst godīgā ceļā. Nedomā vairs kaut kā cīnīties. Kopš šā brīža es rīkošos kā karalis, kā pavēlnieks, kā varmāka, un pēc vismazākajām šaubām es gādāšu, lai tu izbaudītu manu bendes cirvi. Tas man bija tev jāpasaka, mans brāli. Tāpēc es saviem draugiem pavēlēju šonakt tevi atstāt vienu, lai tu varētu pārdomāt manus vārdus.
— Tātad jūsu majestātes untumu dēļ, — murmināja hercogs, — iedomu dēļ, kas līdzīgas ļaunam sapnim, esmu kritis jūsu nežēlastībā?
— Nē, Fransuā! Tu tikai izbaudi manu taisnīgumu.
— Bet vismaz nosakiet manas gūstniecības ilgumu, lai es zinātu, kā iekārtoties.
— Kad jums nolasīs spriedumu, gan jau uzzināsit.
Satriektais princis noslīga krēslā.
— Mani kungi, — sacīja karalis, atvērdams durvis, — hercogs man lūdza brīvību, lai šonakt pārdomātu atbildi, kas tam rīt jādod. Atstājiet viņu vienu, bet tikai laiku pa laikam pārbaudiet.
Viņš varbūt būs mazliet uzbudināts, bet atcerieties, ka, saceldamies pret mani, Anžū hercogs zaudējis tiesības saukties par manu brāli. Šeit atrodas tikai gūsteknis, kura pretošanos savaldīs Bastīlija vai maitre Testū.
— Sire, sire, — Fransuā vēl mēģināja iebilst, — atcerieties, ka es esmu jūsu…
— To jūs teicāt arī Kārlim IX.
— Atsūtiet vismaz manus kalpotājus.
— Jūs nevarat žēloties — es jums atstāju savējos.
Un karalis brāļa priekšā aizslēdza durvis.
Bālais un trīcošais Fransuā atkāpās un noslīdēja atzveltnes krēslā.
XI
Nepazīstamā drauga vēstule
Saruna starp Anžū hercogu un karali pirmajam norādīja viņa nožēlojamo stāvokli, un savā vientulībā Fransuā pirmo reizi sajuta nožēlu, ka viņš cīņā ar Kārli IX bija upurējis savus uzticīgākos draugus — la Molu un Kokonnu. Bet toreiz viņu mīlēja un ielīksmoja māsa Margeriia. Un kā viņš savai māsai Margeritai bija atmaksājis?
Viņam vēl palika māte, karaliene Katrīna. Bet atrašanās mātes vari nozīmēja patstāvības zaudēšanu. Tad viņš būtu kā kuģis bangainajā jūrā.
Tad viņš iedomājās par drošsirdīgo Busī un sajuta patiesus sirdsapziņas pārmetumus, atceroties, cik nodevīgi viņš bija izturējies pret šo uzticamo vīru, lai pakalpotu neuzticīgajam grāfam Monsoro. Jā, ja Busī būtu pie viņa, tad viņš varētu atriebties.
Bet Busī bija novērsies, un gūsteknim nekas cits neatlika, kā vienam uzveikt četrus minjoniešus, nokļūt līdz ejai un sasniegt grāvju paslēptuvi. Bez tam pagalms bija pilns ar kareivjiem.
Laiku pa laikam Fransuā atgriezās pie loga un paskatījās lejā uz grāvi. Bet lielā augstuma dēļ pat visdrošākajam varēja noreibt galva, un prinča nervi nebija no dzelzs.
Brīžiem ienāca viens no prinča sargiem, Šombergs vai Možirons, Epernons vai Kvēls, prinča klātbūtni nemaz neievērodams, atvēra logu un durvis, pārmeklēja skapīšus un kastes, palūkojās zem gultas un galda un pārbaudīja pat aizkarus, un nolīdzināja galdsegas.
Nereti princis bālo seju piespieda pie loga stikla, pa kuru varēja redzēt Luvras nocietinājumus. Aiz nocietinājumu grāvja pletās piecdesmit pēdu plats smilšains uzkalns, un viņpus uzkalna nakts tumsā kā spogulis mierīgi mirdzēja Sēna.
Hercogs bija novērojis saules rietu. Redzot, ka debesis nomācas, kas naktī vēstīja negaisu, Fransuā māca bailes.
Pērkona grāvieni hercogu ļoti biedēja. Viņš būtu nezin ko devis, lai pie viņa būtu minjoniēši, kaut arī tie uzvestos nepieklājīgi. Bet tas nebija iespējams.
Viņš apgūlās gultā, bet nevarēja aizmigt. Viņš gribēja lasīt, bet burti dejoja gar acīm kā melni velnēni. Viņš gribēja dzert, bet vīns likās rūgts. Ar pirkstgaliem viņš pieskārās pie Orilī kokles, kas karājās pie sienas, bet stīgas viņu uztrauca un viņam gribējās raudāt. Tad viņš sāka lamāties kā mežonis un plēst visu, kas vien gadljas pa rokai.
Minjoniēši pavēra durvis, lai redzētu, kas ceļ tik briesmīgu troksni. Kad viņi bija pārliecinājušies, durvis atkal aizslēdza.
Princis tikko bija salauzis kādu krēslu, kad nošķinda logs, un tūlīt hercogs gūžā sajuta asas sāpes. Viņš iedomājās, ka viņu ievainojusi kāda drauga lode.
Viņš noslīga uz grīdsegas, bet krītot viņa roka aizskāra kādu cietu priekšmetu.
— O, akmens! — princis iesaucās.
Viņš to pacēla. Ap akmeni bija apvīstīts papīrs. Vai akmeni bija iesviedis ienaidnieks vai draugs?