Pēkšņās cerībās prinča pieri klāja sviedri. Viņš tuvojās gaismai, atraisīja zīda diegu, atvīstīja papīru un lasīja:
«Vai jūs istabā neesat noguris? Vai jūs mīlat svaigu gaisu, brīvību? Dodieties uz kabinetu, kurā Navarras karaliene slēpa savu nabaga draugu la Molu. Atveriet skapi, un, kad jūs būsit atvilkuši apakšējo atvilkni, jūs atradīsit divkāršu dibenu. Starp tiem ir paslēptas zīda trepes. Piestipriniet tās pie balkona, divas spēcīgas rokas pieturēs trepes grāvi Vēja žiglumā spārnots zirgs jūs aizvedīs drošībā.
Kāds draugs
— Draugs, — princis iesaucās, — draugs! Es nezināju, ka man ir arī draugs. Kas gan ir šis draugs, kas tā rūpējas par mani? Vai tie būtu tikai slazdi? — Hercogs palūkojās pa logu, bet neko nesaskatīja. — Bet mēģinājums jau nekaitēs.
Sirdij drebot, viņš atvēra kabineta durvis. Taustīdamies viņš atvēra skapi, pārmeklēja atvilknes un beidzot atrada meklēto. Viņš tūlīt spraugā iebāza roku un sataustīja zīda trepes.
Kā zaglis, kas aizbēg ar savu laupījumu, hercogs iesteidzās savā istabā. Pulkstenis nosita divi. Princis tūlīt atcerējās minjoniešu pārbaudi, kas atkārtojas ik stundu, un steidzās trepes paslēpt zem spilvena, bet pats uzsēdās virsū.
Piecas minūtes vēlāk tiešām ieradās naktssvārkos tērpies Možirons. Kreisajā rokā viņš turēja kailu zobenu, bet labajā — degošu sveci. Viņš tuvojās gultai, lai pārbaudītu segas, un pie loga, lai aplūkotu aizkarus. Viņš drīz vien ievēroja izsisto stiklu, bet nodomāja, ka to hercogs izdarījis savās neprāta dusmās.
Skarbi pazobojies un savu kvēlo naidu mazliet atvēsinājis, princi nesveicinādams, Možirons atstāja istabu un aizslēdza durvis.
Princis nebilda ne vārda. Bet, kad slēdzenē nokrakšķēja atslēga, viņš nomurmināja:
— Mani kungi, ievērojiet, ka lomas var ari mainīties!
XII Svešais glābējs
Tiklīdz hercogs bija palicis viens, viņš steidzīgi izvilka no spilvena apakšas trepes, lēni tās atritināja un uzmanīgi un rūpīgi pārbaudīja katru pakāpienu. Viss bija kārtībā. Viņš saskaitīja trīsdesmit divus pakāpienus — tātad arī garuma ziņā pietika.
Bet viņu no jauna pārņēma trauksmainas bailes, ka varētu būt sarīkoti slazdi. Tad viņš šīs domas atkal atmeta. Bet kas gan varēja rūpēties par viņa glābšanu, kuram gan bija zināms viņa māsas skapja noslēpums? Beidzot viņš iedomājās par Busī un nolēma, ka viņš vienīgais būs parūpējies par šo glābšanas līdzekli.
Hercogs nezināja par visiem grāfa dusmu cēloņiem, jo viņš neko nejautāja par Busī mīlu pret Meridoras Diānu. Kaut ko viņš tomēr nojauta. Viņš pats bija Diānu mīlējis, un viņš saprata, ka neviens nevarēja uz jauno, skaisto dāmu paskatīties viņā neiemīloties.
Lai iegūtu noteiktu skaidrību, princis atkal tuvojās logam. Upes miglā viņš redzēja trīs tumšus zirgu siluetus un divas stabiem līdzīgas ēnas, kas droši vien bija divi vīri.
Pareizi gan — divi vīri: Busī un viņa draugs Oduī.
Fransuā pa atslēgas caurumu vēlreiz paskatījās priekšistabā. Viņš saskaitīja četrus sargus: divi gulēja, divi spēlēja šahu. Viņš izdzēsa uguni. Tad viņš atvēra logu un izliecās pār balkonu.
Bezdibens, ko viņš pūlējās saskatīt, likās vēl drausmīgāks. Viņš atrāvās.
Bet svaigais gaiss un tāles plašums gūstekni savaldzināja. Atkāpies istabā, Fransuā juta, ka viņam jānoslāpst. Šī mokošā sajūta bija tik spēcīga, ka pat viņa gļēvajā sirdī radās drosme. Viņš paķēra zīda trepes, ar dzelzs tvertņiem piestiprināja pie balkona, atgriezās pie durvīm, kuras iespējami labāk nostiprināja, un tad piegāja pie loga.
Viņš vēlreiz mēģināja saskatīt zirgus un vīrus, bet vairs nekā neredzēja.
— Tas būtu daudz tīkamāk, — viņš čukstēja. — Vienam bēgt izdevīgāk nekā kopā ar pazīstamu draugu, vai vēl labāk, nekā ar nepazīstamu labvēli.
Šai brīdi iestājās pilnīga tumsa un parādījās pirmie negaisa vēstneši. Aiz upes kā kūtrs zilonis pletās milzīgs mākonis.
Zibens uz mirkli pāršķēla lielo mākoni, un princim likās, ka viņš lejā pie grāvja būtu saskatījis meklētos. Iezviedzās zirgs. Nebija šaubu, ka viņu gaidīja.
Hercogs paraustīja trepes, lai pārliecinātos, vai tās ir pietiekami droši piestiprinātas. Tad viņš uzkāpa uz margām un baiļodamies uzlika kāju uz pirmā pakāpiena. Priecīgi pārsteigts viņš ievēroja, ka trepes negrlļojas, bet bija kļuvušas stingras. Vai tās turēja draugs vai ienaidnieks, vai tur lejā atradās piekritēji vai bruņots karaspēks?
Kad viņš bija sasniedzis pēdējo pakāpienu un cerēja pieskarties zemei, viņu satvēra spēcīgas rokas un kāda balss iečukstēja:
— Jūs esat glābts!
Tad viņu svešais aiznesa līdz grāvja malai un caur akmeņos un zemes uzbērumos izraktu taku izvadīja līdz apcietinājuma ārmalai. Tēviņu sagaidīja otrs vīrs, kas viņu satvēra aiz apkakles un uzvilka pie sevis. Kad viņš tā bija palīdzējis arī savam draugam, viņš salīcis aizskrēja pie upes. Zirgi tiešām atradās tai vietā, kur Fransuā bija tos saskatījis.
Princis redzēja, ka atkāpties vairs nav iespējams. Viņam vajadzēja uzticēties saviem glābējiem. Viņš strauji pieskrēja pie viena zirga un uzlēca sedlos. Prinča pavadoņi sekoja viņa paraugam. Nule dzirdētās balss īpašnieks tikpat klusi izdvesa:
— Uz priekšu!
Un visi trīs sāka aulekšot.
— Līdz šim veicas labi, — domāja princis. — Cerēsim, ka dēkas turpinājums būs tikpat labvēlīgs.
— Pateicos, pateicos, manu varonīgo Busī, — princis čukstēja biedram pa labi, kurš līdz degunam bija ietinies garā mētelī.
— Uz priekšu! — tas atbildēja.
Un trīs jātnieki aiztrauca caur nakti kā spokainas ēnas.
Jātnieki nogriezās uz Šartonu. Prinča zirgam likās pieauguši spēki. Pēkšņi pavadonis pa labi pārlēca grāvi un iejoņoja Vensēnas mežā, no kurienes viņš princim īsi uzsauca: