— Nāciet!
Otrs pavadonis klusēdams sekoja. Kopš pils atstāšanas tas nebija teicis ne vārda.
Līdz šim princis ne reizi nebija savu zirgu paskubinājis. Diženais dzīvnieks traucās uz priekšu tikpat uzmanīgi un vienmērīgi kā pārējie.
Drīz vien Fransuā atradās kādā klajumā, kur kareiviskā ierindā stāvēja astoņi vai desmit jātnieki, kuru bruņas mēnessgaismā sidrabaini zaigoja.
— O, ko tas nozīmē, monsieur? — jautāja princis.
— Deviņi pērkoni! — jautātais iesaucās. — Tas nozīmē, ka jūs esat izglābts.
— Jūs, Indriķi, — hercogs brīnījās, — jūs esat mans glābējs?!
— Ko tur brīnīties, — bearnietis atbildēja, — vai tad mēs neesam sabiedrotie? Agrip, pie velna, kur tu esi? — viņš sauca savu otro biedru.
— Te es esmu, — atbildēja Obiņjē. — Tas ir ļoti jauki, ka jums tik vareni zirgi.
— Labi, labi, — Navarras karalis atbildēja, — nekurni! Ja mums ir tikai divi zirgi, ar ko vari,m jāt divpadsmit stundas, es būtu apmierināts.
— Kurp jūs mani vēdīsit, brālēn? — Fransuā nemierīgi vaicāja.
— Kurp vien vēlaties, mums tikai jāpasteidzas. Obiņjē ir taisnība, jo Francijas karaļa stallis ir daudz slavenāks par manējo un viņš ir diezgan bagāts, lai nodzītu divdesmit zirgus, ja viņš gribēs mūs panākt.
— Vai tiešām es varu doties, kurp vēlos?
— Protams. Es gaidu jūsu pavēles.
— Labi, tādā gadījumā uz Ažēru.
— Jūs gribat uz Ažēru? Labi, lai būtu uz Ažēru! Tiesa, tur jūs būsit mājās.
— Bet jūs, brālēn?
— Pie Ažēras es jūs atstāšu un steigšos uz Navarru, kur mani gaida mana labā Margo. Bez manis viņa ļoti garlaikojas!
Šai mirklī pieveda Indriķa prasītos zirgus, abi uzlēca sedlos un aizauļoja. Saīgušais Obiņjē viņiem sekoja.
XIII Draudzenes
Kamēr Parīzē valdīja drudžains uztraukums, grāfiene Monsoro, tēva un divu bruņotu kalpu pavadībā lēnā gaitā ceļoja uz Meridoras pili. Dienā viņi veica desmit jūdzes.
Pēc izbaudītām ciešanām jaunajai sievietei brīvība šķita divkārši salda, ko viņa arī mācēja izmantot. Mežs, lauks un pļavas — viss likās tik svaigs, jauns un košs. Arī vecais barons bija kļuvis par divdesmit gadiem jaunāks.
Abi traucās jo drīzāk attālināties no Parīzes, un tā astotās dienas vakarā viņi sasniedza Meridoru, kur tos pie tilta sagaidīja Sentlukāss ar savu jauno sievu, kas, baronam prornesot, bija valdījuši pilī.
Visiem četriem sākās miera un prieka pilna dzīve.
Barons un Sentlukāss medīja no rīta līdz vakaram. Viņu zirgu pēdās nenogurstošā dedzībā sekoja mednieki. Simtiem suņu dzenāja zaķi vai lapsu, kad šis trakais jājiens trauca caur mežu, Diāna un Žanna, kas krūma ēnā gulēja sūnās, nodrebēja un tikai pēc mirkļa atsāka pārtraukto noslēpumaino sarunu.
— Pastāsti, — sacīja Žanna, — pastāsti visu, ko tu savā kapā piedzīvoji, jo tu mums tiešām biji mirusi. Paskaties, ziedošais irbenājs mūs apber ar savām pēdējām sniegpārslām, un plūškoks apdveš ar savu brīnišķīgo smaržu. Maigā saule rotā milzīgo ozolu zarus. Ne vēja vēsmas pēc mežonīgā pūļa aiztraukšanās, viss tik burvīgi kluss. Pastāsti, māsiņ, pastāsti!
— Ko es tev teicu?
— Tu man neko neteici. Tātad tu esi laimīga…
Ak, skaistās, zilganu ēnu apņemtās acis, perlamutra bālie vaigi, sapņainie plaksti, tikko jaušamais smaids uz lūpām… Diāna, tev daudz kas man jāstāsta.
— Nekas, nekas.
— Tātad ar grāfu Monsoro tu esi laimīga?
Diāna nodrebēja.
— Tu esi tik daiļa! — Žanna maigi pārmeta.
— Ar grāfu Monsoro! — Diāna atkārtoja. — Kāpēc tu minēji šo vārdu, kāpēc tu mūsu mežos, mūsu puķēs, mūsu laimē pamodināji šo rēgu?
— Labi, tagad es zinu, kāpēc tavas acis apņem zili loki un kāpēc tu tik bieži veries debesīs, bet es nezinu, kāpēc tava mute mēģina smaidīt.
Diāna skumji pašūpoja galvu.
— Man liekas, ka tu man teici, — turpināja Žanna, ar balto, maigo roku Diānas plecus apskaudama, — tu man teici, ka monsieur Busī tev daudz palīdzējis?
Diāna nosarka, tā kā viņas plānās, skaistās ausis likās kā ugunī kvēlojam.
— Viņš ir lielisks kavalieris, šis monsieur Busī, — sacīja Žanna un iedziedājās:
Ambuāzs mīl ķildas celt, Naidniekam ar šķēpu zvelt.
Diāna ielika galvu draudzenes klēpī, un lapu zaļumā ieskanējās jūsmas pārpilna dziesma:
Bet viņš ari mīlēt māk Katru dienu tīksmīgāk…
— Busī, saldais Busī! — saki taču, — piebilda Žanna, priecīgi skūpstīdama draudzenes acis.
— Diezgan neprātību, — Diāna pēkšņi sacīja. — Monsieur Busī vairs nedomā par Meridoras Diānu.
— Tas var būt, — atbildēja Žanna, — bet man liekas, ka viņam Meridoras Diāna patīk.
— Klusē!
— Kāpēc? Vai tev tas nepatīk?
— Es tev teicu, ka monsieur Busī par mani vairs nedomā… Un viņš dara pareizi. O, es biju mazdūšīga…
— Ko tu saki?
— Neko, neko.
— Klausies, Diāna, tu jau atkal sāksi raudāt. Tu — mazdūšīgā! Tu — mana varone! Tevi piespieda…
— Es domāju… es redzēju briesmas, bezdibeni… Tagad, Žanna, es skaidri redzu šīs briesmas, šo bezdibeni, no kā pat bērns būtu izvairījies. Es tev saku, ka biju gļēva. Ak, kāpēc man nebija laika pārdomāt?
— Tu runā mīklas.
— Nē, tas vēl nav viss, — Diāna sauca, sāpēs strauji pieceldamās. — Nē, tā nav mana kļūda, viņš, Žanna, viņš mani negrib. Es vilcinājos, šaubījos… mans tēvs piedāvāja savu atbalstu, un man bija bailes… Viņš, viņš piedāvājās mani apsargāt… bet tas mani tomēr nepārliecināja. Pret viņu bija Anžū hercogs, kas bija vienojies ar grāfu Monsoro! Ja kādu patiesi vēlas, ja kādu patiesi mīl… Žanna, neviens princis, neviens grāfs mani neatturētu, ja es kādreiz mīlētu…