Uztraukumā Diāna atslējās pret ozolu. Likās, ka viņai zuduši spēki.
— Nomierinies, mīļā, esi prātīga!
— Es tev saku, ka mēs esam bijuši gļēvi.
— Mēs? Diāna, par ko tu runā?
— Es gribu teikt — cs un mans tēvs… un ccru, ka tu nepārpratīsi… Mans tēvs ir dižciltīgs muižnieks un varēja runāt ar karali. Es esmu lepna un nebaidos no vīra, kuru ienīstu. Bet šī gļēvuma noslēpumu es izskaidrošu dažos vārdos: es uzzināju, ka viņš mani nemīl.
— Tu pati sevi māni! — sauca Žanna. — Ja tu pati tam ticētu, es aizietu pie viņa un atklāti to izlamātu. Bet tu taču tam netici, tu domā gluži pretējo, blēde, — sacīja Diāna, atkal nosēzdamās blakus Žannai. — Tevi Sentlukāss apprecēja par spīti karalim, tevi viņš mīlas dēļ aizveda projām no Parīzes, tevi vieno saldākie skūpsti. Sevis dievināšanu tu atalgo ar uzticīgāko un maigāko mīlu.
— Un viņš jūtas lieliski atalgots, — jaunā sieviete līksmi iesaucās.
— Es, es, — padomā un neesi patmīlīga, — es, kam šis trauksmainais vīrs apgalvoja, ka mīl, es, kas esmu saistījusi nevaldāmā Busī ievērību, tā vīra ievērību, kurš nepazīst nekādus šķēršļus, es atklāti salaulājos, es parādījos galmā, un viņš uz mani pat nepaskatījās. Es viņam uzticējos Ēģiptes Marijas klosterī. Tur bija Ģertrūde un Oduī, viņa draugs! Kad es iedomājos, ka viņš turpat pie baznīcas varēja mani uzsēdināt zirgā, ietīt mētelī un aizbēgt! Šai mirklī es sajutu, ka viņam nav nekāda prieka, nekādu cerību. Es redzēju viņa kaistošās acis, viņa bālās un arī drudzī kvēlojošās lūpas. Ja viņš būtu lūdzis, lai es mirstu, — lai viņa acis atgūtu spožumu, lai viņa lūpas atkal sārtotos,— es būtu mirusi… Tad es aizgāju, un viņš nemēģināja mani aizturēt. Pagaidi, pagaidi… Ak, tu nevari iedomāties, kā es ciešu! Viņš zina, ka es atstāju Parīzi, ka es atgriezos Meridorā, viņš zināja, ka grāfs Monsoro… ka grāfs Monsoro nav mans vīrs. Viņš zināja, ka es aizceļoju viena, un visu ceļu, mīļā Žanna, es ik mirkli atskatījos, cerēdama sadzirdēt viņa zirga pakavu dunoņu. Nekā! Tā bija tikai mūsu zirgu soļu atbalss! Es tev saku, ka viņš mani ir aizmirsis un ka es neesmu tik daudz vērta, lai viņš ceļotu uz Anžū… kamēr Francijas galmā ir tik daudz skaistu un smalku dāmu, kuru smaidi sola to laimi, ko Meridoras mežā paslēpusies meitene nevar piedāvāt. Vai tagad tu saproti? Vai tagad tu esi pārliecināta? Vai man ir taisnība? Vai es esmu aizmirsta, ienīsta, mana nabaga Žanna?
Tiklīdz viņa bija apklususi, kad spēcīgi nožvīkstēja ozola zari. Gar vecajiem mūriem nošķīda sūnas un gruvešu putekļi, no efeju un meža vīnogu biezokņa izskrēja kāds vīrietis un tik negaidīti nokrita pie Diānas kājām, ka tā izbailēs iekliedzās.
Žanna bija aizgājusi. Viņa bija vīrieti ieraudzījusi un pazinusi.
— Nu jūs taču redzat, ka es esmu šeit, — Busī čukstēja, skūpstīdams Diānas kleitas kroku, ko viņš godbijīgi turēja trīsošajās rokās.
Arī Diāna pazina šo balsi, pazina grāfa smaidu, un, aizkustināta, negaidītās laimes galīgi satriekta, viņa atplēta rokas un bez samaņas noslīga pie krūts tam, pret kuru viņa kādreiz bija izturējusies tik vienaldzīgi.
XIV
Mīlētāji
Laimes ģībonis nebija ilgs un bīstams. Diāna drīz vien atvēra acis un ieraudzīja sevi Busī rokās, jo viņš nebija gribējis, ka Sentlukāsa kundze redzētu Diānas pirmo skatienu.
— Ak, — viņa izdvesa, — jūs izturaties nepiedodami, grāf, mūs tā pārsteigdami.
Busī bija gaidījis citus vārdus. Un — vīrieši ir ļoti iedomīgi — kas zina, vai viņš negaidīja gluži kaut ko citu nekā vārdus.
Diāna maigi atraisīja rokas, kas viņu apskāva, un atgriezās pie savas draudzenes, kura sākumā bija atkāpusies sānis, bet ziņkārē par mīlētāju atkalredzēšanos viņa pavisam klusu bija pienākusi klāt, nevis lai iejauktos sarunā, bet gan tikai lai noklausītos.
— Un tā jūs mani sagaidāt?
— Monsieur Busī, jūs bijāt laipns, mīļš, — atbildēja Diāna, — bet…
— Ak, nekādu «bet», — nopūtās Busī, atkal apsēzdamies pie Diānas kājām.
— Nē, nē, nevis pie manām kājām, grāf Busī!
— O, tikai mirkli, atļaujiet tikai mirkli, — grāfs iesaucās. — Es tik ilgi esmu pēc šīs vietas ilgojies.
— Un lai to ieņemtu, jūs kāpāt pāri mūrim. Jūsu kārtas vīram tas nepieklājas, un ar šo neprātīgo soli jūs par manu laimi gan nerūpējaties.
— Kā tad tā?
— Ja nu jūs kāds būtu redzējis?
— Kas?
— Mūsu mednieki, kas pirms stundas ceturkšņa aizjāja gar mūriem.
— Ak, neraizējieties, madame, cs māku slēpties, lai mani neieraudzītu.
—Jūs slēpjaties! — iesaucās Žanna. — O, tas ir tik romantiski! Pastāstiet,
monsieur Busī!
Busī pastāstīja, kā viņš ceļojis pie savas mīļākās. Lai paliktu nepazīts, viņš pārģērbies par tirgotāju un pieņēmis svešu vārdu. Divas dienas viņš bija uzkavējies Ažērā, bet neviens nebija viņu pazinis.
— Un kā jūs no Ažēras nokļuvāt Meridorā? — Diāna jautāja.
— Man ir divi lieliskas sugas zirgi. Ar vienu es gluži mierīgi izjāju no pilsētas, aplūkodams izkārtnes un uzrakstus, bet tiklīdz biju palicis viens, spiedu piešus zirgam sānos un aulēkšos četrās stundās un divdesmit minūtēs biju Šeit. Meridoras mežos es meklēju un atradu parka mūrus, kas gan ir briesmīgi gari. Vakar cs izrāpojos pa šiem mūriem veselas četras stundas, cerēdams jūs kaut kur ieraudzīt. Pievakarē, kad es jūs ieraudzīju atgriežamies pilī, es vai izmisu. Ap jums lēkāja abi barona suņi, Sentlukāsa kundze sniedza tiem jaunu irbīti, ko viņi mēģināja saķert. Tad jūs pazudāt.