Es nolēcu no mūriem. Atskrēju šurp. Redzēju, ka zāle un sūnas ir nomīdītas. Es sapratu, ka šajā košajā vietā jūs mīlat atpūsties. Noguris es atgriezos pilsētā. No kāpšanas kokos mans tirgotāja tērps bija galīgi saplosīts, bet mana sirds — priecīga, jo es biju redzējis jūs.
— Tas ir ļoti jauks stāsts, — teica Diāna. — Jūs esat īsts varonis. Es gan neesmu tik augstsirdīga un būtu baidījusies kāpt kokos, es nebūtu saplēsusi savas drēbes un nejauki saskrambājusi rokas.
— Jā, bet tad es nebūtu redzējis to, ko vēlējos.
— Tieši otrādi, es būtu redzējusi Meridoras Diānu un Sentlukāsa kundzi vēl labāk par jums.
— Ko jūs būtu darījusi?
— Es būtu devusies tieši pāri Meridoras pils tiltam un tad caur pils vārtiem — uz pili. Barons būtu mani apskāvis, grāfiene Monsoro būtu mani nosēdinājusi sev blakus pie galda, Sentlukāsa kundze būtu ar mani pajokojusies. Tas būtu bijis visvienkāršākais. Vai nav taisnība, ka mīlētāji nekad nedomā par vienkāršību.
Busī papurināja galvu, Diānai dāvādams līksmu skatienu un smaidu.
— Nē, — viņš atbildēja, — es nevarēju doties uz pili! Kundze ir precējusies, baronam viņa znota sieva ir stingri jāapsargā.
— Pateicos par labo aizrādījumu, monsieur Busī, — sacīja Žanna. — Es vairs nekad nejaukšos tik muļķīgā sarunā.
— Muļķīgā? — atkārtoja Diāna.
— Muļķības vai mīlas pļāpas, vai tas nav gluži viens un tas pats, un tāpēc…
Viņa noskūpstīja Diānas pieri, pamāja Busī ar galvu un aizskrēja. Diāna
gribēja viņu aizturēt, bet Busī satvēra viņas rokas, un Diānai vajadzēja draudzeni atlaist.
Mīlētāji palika vieni.
Diāna nolūkojās pakaļ Sentlukāsa kundzei, kas, puķes plūkdama, devās uz pils pusi, tad viņa sarkdama nosēdās atkal zālē. Busī nogūlās pie viņas kājām.
— Vai ne, jūs taču attaisnojat manu uzvedību, madame? — Busī jautāja.
— Es negribu liekuļot, — atbildēja Diāna. — Es attaisnoju jūsu uzvešanos, bet vairāk arī ne. Jūs vēlēdamās, jūs šurp saukdama, es esmu neprātīga, es esmu vainīga.
— Mans Dievs! Ko jūs runājat, Diāna?
— Ak, grāf, cs runāju taisnību. Man bija tiesības padarīt nelaimīgu grāfu Monsoro, bet tikai tik ilgi, kamēr neaplaimoju nevienu citu. Es viņam varēju liegt savus smieklus un mīlu. Bet ja es šo laipnību parādu kādam citam, tad es krāpju pat to, kas pret manu gribu tomēr ir mans kungs un pavēlnieks.
Busī pacietīgi noklausījās šo tikumīgo runu, ko mīkstināja Diānas maigums un piemīlība.
— Jūs runājat pretrunīgi, madame, — viņš iebilda. — Es jums gribu pateikt patiesību. Jūs sakāt: kāds vīrietis ir jūsu kungs. Bet vai jūs šo vīru izvēlējāties? Nē, nelaimīgi apstākļi jūs piespieda, un jūs padevāties. Vai jūs nopietni domājat ar šo ienīsto jūgu izpostīt visu dzīvi? Es gribu jūs atbrīvot.
Diāna gribēja kaut ko iebilst, bet Busī neļāva.
— Ak, es zinu, ko jūs gribat teikt, — jauneklis teica. — Jūs gribat atbildēt — ja es viņu nogalēšu, es jūs vairs nekad neredzēšu. Labi! Es aiz sāpēm nomiršu, bet jūs būsit brīva, jūs varēsit dzīvot laimīgi, jūs varēsit ielīksmot citu labāku, kas reizēm savā priekā svētīs manu vārdu un teiks: «Pateicos, Busī, pateicos, ka jūs mūs atbrīvojāt no nejaukā Monsoro!» Un jūs, Diāna, dzīvam man neuzdrīkstēdamās pateikties, mirušu rnani pieminēsit ar mīļu sirdi.
Jaunā sieviete satvēra grāfa roku, to maigi saspieda un teica:
— Kāpēc jūs draudat, Busī?
— Draudu? Ak! Dievs mani dzird un zina, ko es domāju. Es jūs tik kvēli mīlu, Diāna, ka es nevaru tā rīkoties, kā rīkojies kāds cits vīrietis. Es zinu — jūs mani mīlat. Mans Dievs! Mana mīla staro ka saule un atdzīvina sirdi, kam pieskaras. Es jūs nelūgšos. Es neļaušos izmisumam. Nē, es krītu pie jūsu kājām, kuras iedrošinos skūpstīt, un, labo roku uz sirds uzlicis, šai sirdij, kas vēl nekad nav melojusi ne aiz bailēm, ne patmīlas dēļ, saku: Diāna, es jūs mīlu, es jūs mīlu vairāk par savu dzīvību! Diāna, zem dzidrajām debesīm es jums zvēru — jūsu labā, jūs pielūgdams es došos nāvē! Ja jūs vēl teiksit: «Ejiet, nelaupiet citam laimi!», es bez nopūtas piecelšos no šīs vietas, kur jūtos tik laimīgs, zemu palocīšos un klusībā atzīšu: «Šī sieviete mani nemīl, viņa mani nekad nemīlēs.» Tad es aizceļošu, un jūs mani nekad, nekad neredzēsit. Bet tā kā mana padevība ir lielāka par manu mīlu, es gribu darīt jūs laimīgu, negribu citam laupīt laimi, gribu uzupurēties.
Busī runāja lielā sajūsmā. Viņa spožajās, izteiksmīgajās acīs varēja lasīt noteiktu apņemšanos. Diāna saprata, ka viņš savus vārdus piepildīs darbos, un, kā aprīļa sniegs kūst saules siltajos staros, tā Busī skatienā gaisa viņas atturība.
— Pateicos, mans draugs,—viņa teica.—Jūs esat ļoti laipns, pasargādams mani no nožēlas, ka man jābūt jums padevīgai. Vai jūs mani mīlēsit līdz nāvei, kā teicāt? Vai tā nebūs tikai jūsu iedoma, vai kādudien jūs man rūgti nepārmetīsit, ka es esmu bijusi grāfa Monsoro sieva, un visu nožēlosit? Nē, es neprasu nekādus noteikumus. Es esmu uzvarēta, man jāpadodas, es piederu jums, es jūs mīlu, Busī! Palieciet, un tā kā tagad mana dzīvība ir arī jūsējā, sargājiet to!
To teikdama, Diāna vienu savu maigo roku uzlika uz Busī pleca un otru pasniedza jauneklim, kas to sirsnīgā jūsmā piespieda pie lūpām. Diāna no šā skūpsta nodrebēja.
Tagad atskanēja Žannas vieglie soļi, kura, zīmīgi klusēdama, tuvojās pa taku. Mīlētāju rokas negribot raisījās.
— Piedodiet, mani draugi, ka es jūs traucēju, — sacīja Žanna, — bet mums jādodas mājās, citādi mūs sāks meklēt. Grāf, tagad atgriezieties pie sava lieliskā zirga, bet mēs pļāpādamas noiesim piecsimt soļu, kas mūs šķir no pils. Uz priekšu, Diāna, iesim mājup!