Un viņa satvēra draudzenes roku un viegli mēģināja to aizvilkt projām.
Busī smaidīdams uzlūkoja abas draudzenes. Diāna sniedza viņam roku. Viņš piegāja tuvāk un jautāja:
— Vai tas ir viss, kas jums sakāms?
— Rīt, — atbildēja, — vai ne?
— Tikai rīt?
— Rīt un vienmēr.
Busī nevarēja novaldīt klusu prieka saucienu. Viņš piekļāva lūpas Diānas rokai. Vēlreiz no abām dāmām atvadījies, viņš strauji steidzās projām. Viņš juta, ka jāsaņem visi spēki, lai pamestu Diānu. Jaunā sieviete noraudzījās viņam pakaļ meža biezoknī un, draudzenei pie rokas turēdamās, klausījās viņa soļu troksnī, kas pamazām attālinājās.
— Vai tu vēlies mazliet papļāpāt, Diāna?—jautāja Žanna, kad Busī vairs nebija redzams.
— Jā, — jaunā sieviete atbildēja, it kā no sapņa atmozdamās. — Ēs klausos.
— Manu mīļo, rīt es ar Sentlukāsu un tavu tēvu došos medībās.
— Kā? Un mani tu atstāsi vienu?
— Klausies, dārgā, arī man ir savi iemesli, un ir zināmas lietas, kam es nevaru piekrist.
— Ak, Žanna, — iesaucās grāfiene Monsoro, — un tu savai draudzenei vari teikt tik skarbus vārdus?
— Draudzība nav noteicošais, — Sentlukāsa kundze mierīgi atbildēja. — Tā tas nevar turpināties!
— Es domāju, ka tu mīli mani, Žanna, un tagad tu plosi manu sirdi, — Diāna teica. Viņas acīs zaigoja asaras. — Tu saki, ka tā tas nevar turpināties?
— Jā, ir jānovērš šie šķēršļi, — Žanna iečukstēja draudzenei, — kas jūs vē brīvi baudīt mīlas burvību.
Diāna apskāva smaidošo jauno sievu un noklāja viņas kvēlojošo seju ar skūpstiem.
Pēkšņi mežā atskanēja mežragu skanas.
— Klausies, mūs sauc, — sacīja Žanna. — Nabaga Sentlukāss paliek nepacietīgs. Neesi pret viņu cietsirdīgāka, kā es pret mīlētāju kanēļkrāsas kamzolī.
XV
Fransuā ierodas Anžū
*
Otrā rītā Busī atstāja Ažēru pirms vēl visagrāk uzcēlušies pilsoņi bija baudījuši brokastis. Pa ceļu viņš nevis jāja, bet gan lidoja. Diāna bija uzkāpusi uz kādas pils terases, no kurienes varēja pārredzēt balto, līkumaino taku, kas līčloču vijās caur zaļajām pļavām. Viņa ieraudzīja kādu melnu punktu, kas traucās šurp kā meteors. Viņa tūlīt nokāpa lejā, lai Busī nebūtu jāgaida un lai pati par sagaidīšanu kaut ko iegūtu.
Saule nule bija sasniegusi augsto ozolu galotnes. Zālē pērļoja rasa. Tālajos kalnājos atskanēja Sentlukāsa mežrags, par ko parūpējās Žanna, lai draudzenei atgādinātu parādīto pakalpojumu, atstājot viņu pilī vienu pašu.
Diānas sirdi satrauca tik spējš, vētrains prieks; jaunība, skaistums, mīla viņu tā apreibināja, ka skrienot viņai likās, it kā dvēsele paceļ miesu debesu plašumos.
Bet gājiens no pils līdz mežam bija tāls, jaunās sievietes kājiņas, brienot pa biezo zāli, nogura, un viņai vairākas reizes vajadzēja apstāties, lai atpūstos. Tāpēc viņa satikšanās vietā nonāca tikai tad, kad Busī parādījās virs mūra un nolēca zemē. Viņš redzēja, ka Diāna skrien. Viņa aiz līksmes viegli iekliedzās. Izstieptām rokām viņš steidzās tai pretim. Viņa rokas pie savas sirds piespiedusi, Diāna tam pieglaudās. Viņu rīta sveiciens bija ilgas, kvēlas skavas. Kas viņiem bija sakāms? Viņi viens otru mīlēja. Kas viņiem bija jādomā? Viņi redzēja viens otru. Kas viņiem bija jāvēlās? Viņi sēdēja blakus un turēja viens otra roku.
Diena pagāja kā viena vienīga stunda. Kad Diāna pamodās no maigā mulsuma, ko miegs bija veltījis laimē pagurušajai dvēselei, Busī piespieda jaunās, sapņainās sievietes rokas pie savām krūtīm un teica:
— Diāna, man liekas, ka tikai šodien ir sākusies mana laime. Man liekas, ka no šodienas es skaidri redzu ceļu, kas mani ved uz mūžību. Jūs esat gaisma, kas izstaro tik daudz laimes. Es jums varu atkārtot, ko jums jau vakar sacīju: jūs man dāvājāt dzīvību, un kopā ar jums es miršu.
—Bet es, — Diāna atbildēja,—es, kas nu reiz bez apdomas esmu metusies nāves rokās, es drebu aiz bailēm, ka nedzīvošu diezgan ilgi, lai izbaudītu visus jūsu mīlas dārgumus. Bet kāpēc jūs nenākat uz pili, Luī? Mans tēvs priecāsies jūs redzēt. Sentlukāss ir jūsu draugs un klusēs… Padomājiet, ka ikviena ilgāk kopā pavadīta stunda ir nesamaksājama.
— Ak, Diāna, ja es kaut uz stundu ieradīšos pilī, tad es tur ieradīšos vienmēr. Ja es iešu turp, to uzzinās visa province. Baumas saklausīs vilkacis, jūsu vīrs, un steigsies šurp. Jūs taču aizliedzāt sevi no viņa atbrīvot.
— Kam tas ir vajadzīgs?
— Mūsu drošības, mūsu laimes drošības labā. Tas ir nepieciešams, lai mūsu noslēpums paliktu nevienam nezināms. Sentlukāsa kundze to jau zina, grāfs Sentlukāss to droši vien uzzinās!
— Ak, par ko…
— Vai jūs gribat kaut ko slēpt?
— Nē.
— Šorīt es Sentlukāsam aizrakstīju vēstuli un lūdzu ierasties Ažērā. Viņš ieradīsies un viņš man nosolīsies šo piedzīvojumu nevienam neizpaust. Tas jo vairāk vajadzīgs tāpēc, mīļā Diāna, ka mani droši vien visur meklē. Kad mēs atstājām Parīzi, risinājās ļoti nopietni notikumi.
— Jums taisnība. Arī mans tēvs ir ļoti bailīgs un, mani mīlēdams, viņš mani atkal varētu atdot grāfam Monsoro.
— Pratīsim uzmanīties. Un ja tad Dievs mūs nesaudzēs, tad mēs vismaz būsim pārliecināti, ka citādi nebija iespējams.
— Dievs ir labs, Luī. Šai mirklī par viņu gan nešaubieties. Tātad jūs atvadāties no manis, monsieur, un steidzaties atpakaļ? Mari ļoti rūp jūsu zirgs.
— Jums nav jābaidās. Viņš zina ceļu un ir brašākais no lopiņiem, kāds man jelkad ir bijis. Saldās domās šūpodamies, es varu atgriezties pilsētā, viņu ne aiz pavada nepavelkot.