Mīlētāji vēl un vēl pārmainīja tūkstošiem vārdu un tūkstošiem kvēlāko skūpstu. Beidzot pils tuvumā atskanēja mežraga skaņas, un Busī devās projām. *
Kad viņš, par jauko dienu sapņodams un par savu brīvību priecādamies, tuvojās pilsētai, viņš ievēroja, ka vairs nav tālu vārtu slēgšanas stunda. Viņa zirgs, kas visu dienu bija mielojies ar lapām un zāli, turpināja šo nodarbošanos arī ceļā, un tā pienāca nakts.
Busī jau gribēja iespiest zirgam piešus sānos, lai atgūtu zaudēto laiku, kad viņš saklausīja, ka aiz viņa aulekšo divi jātnieki. Viņš redzēja, ka viena jātnieka papēži cieši piekļāvās zirga sāniem.
— Uz priekšu! Tur ir pilsēta, — jātnieks sacīja raksturīgā gaskonieša izloksnē. — Vēl trīssimt cirtienu un simts piešu piespiedienu… Drosmi un — uz priekšu!
— Kustonis ir galīgi noguris, — atbildēja priekšējais jātnieks. — Es dotu vai simts zirgu, ja es atrastos savā pilsētā.
— Tas būs kāds novēlojies Ažēras iedzīvotājs, — Busī nodomāja. — Bet… cik dīvaini… man liekas, ka es šo balsi pazīstu… Ak, brašā jātnieka zirgs grīļojas.
Šai mirklī jātnieki atradās blakus Busī.
— Hei, uzmanieties, monsieur, — viņš iesaucās. — Atlaižiet kāpšļus, jūsu zirgs kritīs.
Zirgs tiešām smagi novēlās uz sāniem, krampjaini noraustījās un nobeidzās.
— Monsieur, trīs simti pistoles par jūsu zirgu!
— Manu princi, ņemiet to par velti, — teica uztrauktais Busī, kas jātniekā bija pazinis Anžū hercogu.
Vienlaikus varēja dzirdēt, ka prinča pavadonis izvelk pistoli.
— Jel stājies, — Anžū hercogs viņam uzsauca, — stājies, Obiņjē! Tas ir Busī, velns lai mani parauj!
— Jā, es tas esmu, manu princi! Bet kas jums ir atgadījies, ka jūs šajā stundā un šādā veidā tā mokāt zirgu?
— O, tas ir monsieur Busī? — sacīja Obiņjē. — Tad es jums vairs neesmu vajadzīgs, monsieur. Atļaujiet atgriezties pie tā, kas mani sūtīja.
— Ar pateicību un skaistākās draudzības piedāvājumu, — atbildēja princis.
— Pateicos, monsieur! Kādudien es jums šos vārdus atgādināšu.
— Monsieur Obiņjē!… Monsieur! Ak, tagad es saprotu, — iesaucās Busī.
— Vai tad tu nezināji, — neapmierinātais un Šaubu māktais princis vaicāja, — vai tu mani šeit negaidīji?
— Es nevis jūs gaidīju, bet gan darīju kaut ko labāku. Tā kā jūs vēl pirms vārtu slēgšanas gribat tikt pilsētā, tad kāpiet sedlos, monsieur.
Viņš piedāvāja princim savu zirgu.
— Dievs lai jūs sargā, monsieur, — sacīja Obiņjē. — Jūsu padevīgais kalps, monsieur Busī.
Busī veikli uzlēca zirgam uz skausta un devās uz pilsētu. Klusībā viņš sev jautāja, vai princis nav dēmons, kas apskauda viņa laimi un uzvandīja elles trakumu.
Atskanot vakara jundas tauru pirmajām skaņām, viņi saniedza Ažēru.
— Ko nu tālāk, monsieur?
— Uz pili! Jāuzvelk mans karogs, visiem jāzina, ka es esmu ieradies, jāsasauc provinces dižciltīgākie muižnieki.
— Hallo, mani kungi, taurējiet! — Busī uzsauca heroldiem.
Bet tikai tad, kad Busī savu pavēli visai noteikti bija atkārtojis, heroldi, kas nu bija pazinuši hercogu, izpildīja rīkojumu. Drīz vien ielās sapulcējās tauta, un pilsētas pārvaldnieks, cienījamie muižnieki un augstmaņi steidzās uz pili.
Pilī princis viņus uzrunāja ar šādiem vārdiem:
— Mani kungi un uzticīgie draugi, es ierados, lai mestos manas mīļās pilsētas Ažēras skavās. Parīzē man draudēja nopietnas briesmas. Es zaudēju pat savu brīvību. Ar labu draugu palīdzību man izdevās aizbēgt. Kopš es atrodos jūsu pilsētā, manu dzīvību un mieru neviens neapdraud.
Pārsteigtie klausītāji viņu visai atturīgi apsveica:
— Lai dzīvo mūsu princis!
Tauta, parastās balvas gaidīdama, uzgavilēja:
— Lai dzīvo! Lai dzīvo!
— Mēs gribam noturēt nakts mielastu. Kopš šā rīta es neko neesmu baudījis, — sacīja princis.
Svinības turpinājās līdz pusnaktij. Pilsēta bija apgaismota, ielās un laukumos atskanēja muskešu šāvieni, baznīcās zvanīja. Labo ažēriešu parastā prieka gaistošo atbalsi vējš aiznesa pat līdz Meridorai.
XVI Trīs diplomāti
Kad troksnis beidzot bija apklusis un Busī ar hercogu palika vieni, tas teica:
— Parunāsimies.
Hercogs bija diezgan saprātīgs, lai ievērotu, ka Busī tagad bija daudz pieticīgāks un paklausīgāks nekā parasti. Bet viņš nebija pietiekami apķērīgs, lai izprastu Busī noslēpumu. Jauneklim rūpēja viena lieta — novērst hercoga interesi no viņa jaunās mīlas. Viņam arī izdevās princi pārliecināt, ka viņš ieradies Ažērā, lai pulcinātu monsieur piekritējus.
Viņš hercogam apsolījās būt darbīgs arī turpmāk un ieteica iespējamos variantus, kā sacelt visu provinci un radīt karalim pretvaru.
Lai drīzāk atbrīvotos, viņš paskaidroja, ka tam jāpiedalās kādā līgai svarīgā apspriedē.
— Vai tu ņemsi savu zirgu?
— Ja monsieur var viņu lietot, varat to paturēt, jo man ir vēl otrs.
— Tad es to paturēšu. Vēlāk mēs norēķināsimies.
— Jā, monsieur, Dievs vēlas, lai es jums nekad nebūtu parādā.
Princis sniedza Busī roku, un viņi šķīrās.
Melnā nakti Busī kājām atgriezās mājās, bet Sentlukāsa vietā, kuru viņš bija cerējis sastapt, tas atrada vienīgi vēstuli, kurā draugs ziņoja, ka pilsētā ieradīsies nākamajā dienā.
Pulksten sešos no rīta Sentlukāss tiešām atstāja Meridoru un devās uz Ažēru. Kad atvēra vārtus, viņš atradās pie pilsētas vaļņa un, iedzīvotāju savādo uztraukumu nemaz neievērodams, sasniedza namu, kurā dzīvoja Busī.
Abi draugi sirsnīgi apskāvās.
— Manu mīļo Sentlukāss, — sacīja Busī, — vai jūs gribat baudīt manas nabadzīgās mājas viesmīlību? Es dzīvoju Ažērā.