— Jā, — atbildēja Sentlukāss, — kā uzvarētājs kaujas laukā.
— Ko jūs gribat teikt, mīļais draugs?
— Ka manai sievai attiecībā pret mani nav nekādu noslēpumu, tāpat kā man pret jums, un ka viņa man visu izstāstīja, manu dārgo Busī. Mēs saprotamies, pieņemiet manu atzinību. Ja jūs mani ataicinājāt, tad atļaujiet dot vienu padomu.
Grāfs Sentlukāss savam draugam ieteica katrā ziņā ar grāfu Monsoro cīnīties divkaujā un viņu padarīt nekaitīgu. Kad Busī paskaidroja, ka viņš Diānai zvērējis saudzēt viņas vīra dzīvību, Sentlukāss aizrādīja, ka tā bijusi lielākā muļķība. Monsoro, kas spēja izdarīt visļaunāko, reiz atklās arī mīlētāju noslēpumu. Viņam bija vēl viens padoms, kā sasniegt to pašu mērķi, bet par to viņš neizteicās.
Viņš draugam ieteica atklāti ierasties Meridorā. Busī atteicās, un Sentlukāss mācēja lasīt drauga dvēselē.
— Es zinu visu. Meridorā jūs varētu sastapt grāfu Monsoro un redzēt, kā viņš apskauj jums dārgo sievieti. Tas būtu daudz rūgtāk.
— Ak, cik labi jūs saprotat, kāpēc es neapmeklēju Meridoru. Bet tagad, mīļais draugs…
— Vai tagad es varu iet? — vaicāja Sentlukāss.
— Nē, — Busī atbildēja, — palieciet, jo tagad man jums kaut kas ir jājautā. Vai jūs pagājušonakt dzirdējāt šāvienus?
— Tiešām, Meridorā mēs viens otram jautājām, kas gan ir noticis?
— Vakar ieradās Anžū hercogs.
Sentlukāss pielēca no krēsla, it kā būtu uzzinājis par velna ierašanos.
— Anžū hercogs? Stāstīja, ka viņš atrodoties gūstā Luvras pilī.
— Viņš bija gūstā, bet tagad atrodas Ažērā. Viņam izdevies izbēgt caur logu un atbēgt šurp.
— Ko nu? — jautāja Sentlukāss.
— Nu, mīļais draugs, radusies lieliska iespēja karalim atmaksāt par jūsu vajāšanu. Princis pulcēs karaspēku, un mēs piedzīvosim skaistu pilsoņu karu. Es ceru, ka jūs līdz ar mani izvilksit zobenu.
— Pret karali? — Sentlukāss pēkšņi salti jautāja.
— Es nesaku, ka tieši pret karali. Es saku — pret tiem, kas pret mums izvilks zobenus.
— Manu mīļo Busī, — sacīja Sentlukāss, — es ierados Anžū baudīt lauku gaisu, nevis karot pret viņa majestāti. Šai pasaulē es piederu vienīgi savai sievai, jūs—vienīgi savai mīļajai. Mums jāvienojas tikai par vienu. Es vienmēr aizstāvēšu Diānu, aizstāviet jūs Sentlukāsa kundzi. Mīlas nolīgumu — jā, bet nekādu politisku norunu. Tikai tādā veidā mēs sapratīsimies.
— Es redzu, ka man jāpadodas, Sentlukāss, — teica Busī, — jo šoreiz jums ir taisnība. Jūs man esat vajadzīgs, kamēr jūs mani varat paciest.
— Tieši otrādi, es vēlētos jūsu aizsardzību.
— Kā tad tā?
— Padomājiet — Meridoru ielenks apvērsuma rīkotāji.
— Pie velna! Jums ir taisnība, — sauca Busī. — Jūs nevēlaties, ka ielenktie ciestu aplenkuma sekas.
Abi draugi Šķirās ļoti sirsnīgi. Princis jau trīs reizes bija apvaicājies pēc Busī, kas steidzās uz pili, kur jau pulcējās dižciltīgākie vīri no visas provinces.
Busī rīkoja oficiālo pieņemšanu, svinības un runas. Kad viņš princim uz dažām stundām bija sagādājis nodarbošanos, tad atgriezās mājās, paņēma otru zirgu un aulekšos devās uz Meridoru. Hercogs turēja skaistu runu, stāstīdams par līgas darbību un pieskardamies viņa saistībām ar hercogu Gīzu, kā arī notēlodams, ka karalis viņu vajā par to uzticību, ko viņam parāda parīzieši.
Klausīdamies muižnieku atbildēs un baudīdams viņu roku skūpstus, hercogs rūpīgi vēroja visus atnākušos un domāja, kas nav ieradušies.
Kad Busī atgriezās, pulkstenis bija četri pēcpusdienā. Viņš nolēca no zirga un tāpat noputējis un nosvīdis ieradās pie hercoga.
— Ak, manu varonīgo Busī, — sacīja princis, — liekas, ka tu esi bijis darbā.
— Jūs jau redzat, monsieur.
— Tu esi sakarsis. Uzmanies, ka nesaslimsti.
— Nav jābaidās.
— No kurienes tu nāc?
— No apkārtnes. Vai jūsu augstība priecājas par tik lielu galmu?
— Jā, es esmu apmierināts. Bet viens šai galmā vēl trūkst.
— Kas?
— Tavs luteklis?
— Mans luteklis?
— Jā, Meridoras barons.
— Ak! — iesaucās Busī, pēkšņi mainīdams sejas krāsu.
— Un viņu nevar neievērot, kaut gan viņš mani neievēro. Baronam provincē ir ietekme. %
— Jūs tā domājat?
— Es to zinu. Viņš bija līgas pārstāvis Ažērā. Viņu bija izvēlējies hercogs Gīzs, un Gīzs izvēlas vienīgi teicamus ļaudis. Viņam ir jāierodas, Busī.
— Bet ja viņš nenāks, monsieur?
— Ja viņš nenāks pie manis, tad es speršu pirmo soli un apmeklēšu viņu.
— Meridorā?
— Un kāpēc gan ne?
Busī acīs iekvēlojās greizsirdība.
— Jā… kāpēc gan ne? — viņš atbildēja. — Jūs esat princis, jums_viss ir atļauts.
— Vai tu domā, ka viņš vēl aizvien uz mani ļaunojas?
— Nezinu. Kā lai es to zinu?
Šai mirklī ienāca jauni muižnieki. Hercogs devās tiem pretim, bet Busī palika viens. Prinča vārdi rosināja viņu uz pārdomām. Kāpēc princis gribēja doties uz Meridoru? Vai viņam bija vienīgi politiski nolūki, vai ari viņš no jauna gribēja tuvoties Diānai?
Busī nevarēja gūt skaidrību un atvairīja tumšās šaubas. Visu vakaru viņš pavadīja hercoga viesībās starp muižniekiem un viņu dāmām. Viņš bija sabiedrības varonis. Sievietes viņu apbrīnoja, vīrieši ienīda un droši vien būtu sākuši ķildu, ja tos neatturētu slava par viņa drošsirdību tin spēku.
Kad Busī agrā rīta stundā atstāja pili, viņš pie durvīm sastapa uzticīgo Remī.
Norūpējies ārsts bija sekojis savam kungam pa pēdām. Viņš baidījās, ka netiek atraidīts, jo bija ieradies nesaukts. Bet iepriecinātais Busī sacīja: