— Tu esi labi darījis, Remī, man tevi tā vajadzēja.
— Kā klājas Ģertrūdei, monsieur''!
— Es tev apsolu par to apjautāties Diānai, tiklīdz viņu satikšu, — smaidīdams atbildēja Busī.
— Bet cs, tiklīdz satikšu Ģertrūdi, tūlīt apvaicāšos par grāfieni Monsoro,— teica Remī.
— Tu esi labs biedrs. Kā tu mani atradi?
— Es izjautāju, kur atrodas hercoga pils, ievedu savu zirgu hercoga stallī, kur pazinu jūsējo, pēc tam nostājos pie durvīm un sāku gaidīt.
— Jā, princis jādams savējo nobeidza, un es tam atstāju savu Rolandu, un tā kā hercogam nebija neviena zirga, viņš to arī paturēja.
— Jūs esat princis, un princis — kalps.
— Neglaimo, Remī, tu redzēsi, kā monsieur dzīvo.
Busī ieveda Oduī savā mazajā namiņā.
— Tiešām, — sacīja Busī, — nu tu redzi īstu pili. Iekārtojies, kur tu vari un kā tu vari.
— Tas nebūs grūti, jo man nevajag plašu telpu. Ja ir nepieciešams, es varu gulēt arī stāvus. Es esmu diezgan noguris.
Otrā rītā Busī agri piecēlās un steidzās pie hercoga, lai būtu klāt, kad tas pieceļas, un tūlīt ierosinātu visādus jaunumus, un aizkavētu princi doties uz Meridoru.
Kad hercogs atvēra acis un ieraudzīja Busī, tas iesaucās:
— O, tu jau esi šeit!
— Tiešām, monsieur, es nevarēju gulēt, mani māc jūsu augstības intereses. Ko jūs šodien darīsit? Kā būtu, ja mēs dotos medībās?
Bet nekas nelīdzēja. Hercogs turpināja novirzīt sarunu uz galma medību meistaru un turpināja:
— Grāfs Monsoro mums šeit būtu ļoti derīgs.
— Kāpēc?
— Viņam apkārtnē ir muižas.
— Viņam? •
— Viņam vai viņa sievai.
Busī sakoda lūpas, jo hercogs pievērsās bīstamajai sarunai.
— Jūs tā domājat? — jautāja Busī.
— Protams. Meridorā atrodas četru stundu jājienā no Ažēras. Vai tad tu nezini? Tu taču atvedi veco baronu.
Busī saprata, ka viņam jāsavaldās.
— Es viņu atvedu pie jums tikai tāpēc, ka viņš ļoti lūdzās. Mana pārējā aizstāvība gan neko nelīdzēja.
— Klausies, — sacīja hercogs, — man ir kaut kas padomā.
— Pie velna! — iesaucas Busī, kas hercoga domas apšaubīja.
— Grāfs Monsoro vinnēja pret tevi pirmo partiju. Es gribu, lai tu iegūtu otro.
— Kā tas saprotams, manu princi?
— Gluži vienkārši. Tu mani pazīsti, Busī?
— Diemžēl, manu princi.
— Vai tu domā, ka es pacietīšu negodu un to nesodīšu?
— Kā kuru reizi.
Hercogs nīgri pasmaidīja un papurināja galvu.
— Runājiet, paskaidrojiet, monsieur!
— Medību pārzinis man nozaga meiteni, ko cs mīlēju, un apprecēja viņu. Es gribu nozagt viņa sievu, lai iegūtu mīļāko.
Busī mēģināja smaidīt, bet tas viņam neizdevās.
— Nozagt grāfa Monsoro kundzi! —viņš stomījās.
— Man liekas, ka nekas nav vieglāk. Grāfiene Monsoro ir atgriezusies savā muižā. Tu man teici, ka viņa savu vīru ienīst. Es bez lielas iedomības ceru, ka viņa man paklausīs, ja cs vēl tai apsolīšu…
— Ko jūs grāfienei Monsoro apsolīsit?
— Atbrīvot no viņas vīra.
— Kā pēc jūs to tūlīt nedarījāt? — Busī gribēja iesaukties, bet savaldījās.— Jūs to gribat izdarīt? — viņš piebilda. %
— Tu redzēsi. Man ir jāapmeklē Meridoras barons.
— Jūs gribat apmeklēt veco baronu, kas jūs pameta, kad jūs man svēti nosolījāties…
— Man ir labs aizbildinājums.
— Pie velna! Kāds?
— Es viņam teikšu, ka nevarēju šīs laulības novērst, jo Monsoro, kas zināja, ka barons ir līgas pārstāvis un es tās vadonis, būtu mūs nodevis karalim.
Vai jūsu augstība izdomāja šo aizbildinājumu?
— Daļēji.
— Tad es saprotu, — sacīja Busī.
— Es viņam iedvesīšu pārliecību, ka meitas kāzas izglāba viņa dzīvību.
— Lieliski!
— Vai ne? Bet kad es iedomājos… Paskaties pa logu, Busī! Kāds ir laiks?
— Skaists, jūsu augstība.
— Labi. Liec sagatavot zirgus, un mēs palūkosimies, kā klājas labajā Meridorā.
— Tūlīt, monsieur.
Busī izlikās, it kā gribētu aiziet, bet pagriezās un jautāja:
— Piedodiet, monsieur, cik zirgus sagatavot?
— Četrus, piecus, kā tu vēlies.
— Ja jūs atļausit, monsieur, tad es likšu sagatavot simts.
— Labi, simts, — princis izbrīnā atbildēja. — Bet kāpēc tik daudz?
— Lai nodrošinātos pret uzbrukumu. Princis nodrebēja.
— Pret uzbrukumu! — viņš iesaucās.
— Jā, es dzirdēju, ka šajā novadā esot daudz mežu, un nebūtu nekas neparasts, ja mēs iekristu kādā slazdā.
— O, tu domā? — princis jautāja.
— Monsieur zina, ka patiesībā drosmīgie vienmēr uzmanās. Princis kļuva domīgs.
— Es likšu sagatavot simtpiecdesmit, — sacīja Busī un devās uz durvīm.
— Pagaidi! — princis pavēlēja.
— Kas ir, monsieur?
— Vai tu domā, ka Ažērā es esmu drošībā?
— Pilsēta nav stipra, bet tomēr to var labi aizstāvēt…
— Jā, var gan labi aizstāvēt, bet to var arī slikti aizstāvēt. Lai tu būtu cik drošsirdīgs būdams, tu atradīsies tikai vienā vietā.
— Taisnība.
—Ja es pilsētā neesmu drošībā, un es neesmu drošībā, jo Busī to apšauba…
— Es neesmu teicis, ka šaubos, monsieur.
— Labi, labi. Ja es neesmu drošībā, tad gribu par to gādāt.
— Tie ir zelta vārdi, monsieur.
— Es gribu apmeklēt pili un nocietināties.
— Jums taisnība, monsieur, krietni nocietinājumi ir galvenais.
— Man ir vēl kas padomā
— Rīts ir brīnišķīgs, monsieur.
— Lai Meridoras barons ierodas pie manis.
— Monsieur, jūs šodien esat lielisks! Piecelieties un dosimies uz pili! Princis sasauca savus ļaudis. Busī izmantoja šo mirkli un izgāja ārā. Priekšistabā viņš satika Remī. Viņi iegāja hercoga kabinetā, kur Busī
uzrakstīja dažas rindas, pēc tam puķu audzētavā saplūca rožu pušķi, aptina zīmīti ap kātiem, aizgāja uz stalli, apsedloja Rolandu, pasniedza ziedus Remi un pavēlēja viņam kāpt zirgā.