— Velns parāvis! — teica otrais franciski.
— Ko jūs sakāt? — jautāja pārtibrietis.
— Es saku, mans mīļais, ka es ar savu naudu vairāk izdarīšu nekā jūs un visi jūsu ļaudis ar savām šautenēm, pistolēm, dunčiem un nažiem. Ļaujiet man tikai vaļu!
— Lieliski! Bet gadījumā, ja neizdosies, mēs būsim gatavi.
— Esiet gatavi, ja tas jums dara prieku, bet es saku, ka izgādāšu viņa apžēlošanu.
— Kā mēs dabūsim zināt, ka jums ir palaimējies, ekselence?
— Gluži vienkārši: es esmu noīrējis trīs pēdējos logus kafejnīcā „Ros- poli"; kad es izgādāšu soda atlikšanu, tad vidējais logs būs apkārts ar baltu damastu, kurā liels, sarkans krusts, abi sānu logi — ar dzeltenu damastu.
— Un kas atnesīs apžēlošanas rakstu?
— Atsūtiet man kādu no saviem ļaudīm, mūku grēku nožēlotāja uzvalkā, es viņam to nodošu. Viņa uzvalks atļaus viņam tikt līdz ešafotam un nodot svēto brāļu priekšniekam rakstu, kuru tas parādīs bendēm. Paziņojiet to iepriekš Pepīno, lai viņš no bailēm nemirst vai nezaudē prātu, tad viss tēriņš būtu par velti.
— Klausieties, ekselence, — teica pārtibrietis, — es esmu jums ļoti padevīgs, vai jūs esat par to pārliecināts?
— Vismaz es tā ceru.
— Nu, kad jūs izglābsit Pepīno, tad jūs varat no manis gaidīt ne vien padevību, bet pilnīgu paklausību.
— Klausieties, mans draugs, es varētu kādreiz jums atgādināt šos vārdus, jo varbūt jūs man būsit vajadzīgs.
— Labi, ekselence, kad jums mani vajag, rakstiet man, un viss tiks izdarīts, kaut jūs būtu otrpus pasaules. Uz vārdu Lui…!
— Cst! — teica vīrs lielajā mētelī. — Es dzirdu troksni.
— Tie ir ceļotāji, kas aplūko Kolizeju, — otrs atteica.
— Viņiem nav jāredz mūs kopā. Šie blēži čičerones varētu jūs pazīt, un, cik godājama arī nebūtu jūsu draudzība, tomēr mūsu sakars, ja par to dabūtu zināt, varētu kaitēt manam kredītam.
— Tātad, kad apžēlošana saņemta…?
— Būs vidējais logs balts ar sarkanu krustu.
— Bet ja ne?
— Tad visi logi dzelteni.
— Un tad…?
— Tad, mīļāis draugs, lieciet lietā savus dunčus, es būšu tuvumā, lai redzētu, kā jūs rīkojaties!
— Bet jums paliek tikai viena diena laika, ekselence?
— Jā, bet vienā dienā ir divdesmit četras stundas, katrā ir trīs tūkstoši seši simti sekunžu, un sešdesmit astoņi tūkstoši un četri simti sekundēs var daudz ko panākt.
— Palieciet vesels, ekselence, es paļaujos uz jums, paļaujieties jūs uz mani!
Abi vīri nozuda. Franss nedabūja viņu sejas redzēt. Minūti pēc tam Franss dzirdēja, ka Albērs to sauca, bet viņš neatbildēja, lai aizgājēji nemanītu, ka viņu sarunu kāds ir dzirdējis. Kad abi draugi atkal satikās, uz mājām braucot, Franss bija gluži kluss un nogrimis domās par jauno piedzīvojumu. Vienu no šiem vīriem viņš nemaz nepazina, bet otrā balss viņam likās it kā pazīstama, sevišķi zobojoties tai bija kāda šņācoša, metāliska skaņa, kura lika viņam vai nodrebēt; tādu viņš bija dzirdējis tikai no jūras braucēja Sindbada Monte-Kristo salā, no tā lielā nīdēja un atriebēja, kuram bija jārēķinās ar veco, satrupušo sabiedrību. Visu nakti Franss pavadīja gandrīz vai bez miega, prātā pārlikdams visus apstākļus, līdz beigās bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka nepazīstamais Kolizejā un Monte- Kristo salā ir viena un tā pati persona. Albērs bija jau agri no rīta augšā, izdarīja visādus gājienus, pasūtīja ložu Ardžentīnas teātrī, nodeva ieteikšanas rakstus un bija saņēmis jau ielūgumus uz visiem vakariem un arī
Romu apskatījis.
Albērs bija pat paspējis aptaujāties par lugu, kuru teātrī izrādīs, un par aktieriem un aktrisēm, kuri izrādē piedalīsies: bija nodomāts izrādīt Doniceti operu „Parisina", un vajadzēja dziedāt Kazelli, Mariāmi un Spe- ham, labākajiem Itālijas spēkiem. Tomēr ne mūzika bija galvenais, kas interesēja Albēru: viņš gribēja redzēt pasauli un pats parādīties; ejot operā, viņa tualete bija vienmēr spīdoša, tomēr — par kaunu vienam no staltākiem Parīzes augstāko aprindu „haute-volee" priekšstāvjiem — jāatzīstas, ka Albērs pa visu šo laiku, četriem mēnešiem, kopš viņš krustām šķērsām braukāja pa Itāliju, vēl ne reizi nebija piedzīvojis ne mazāko mīlestības romānu.
Albērs gan reizēm lūkoja par šādu neizdošanos pajokoties, bet patiesībā viņš bija dziļi sadusmots, ka viņš, Albērs de Morserfs, viens no Parīzes veiklākajiem, visvairāk meklētajiem lauvām, nebija šeit nekā panācis, un viņš taču bija šurp atbraucis nelokāmā pārliecībā, ka viņam Itālijā būs nedzirdēti panākumi, par kuriem viņš varēs pusgadu stāstīt sajūsminātajiem klausītājiem lepnajās de Zanda bulvāra pilīs. Romā karnevāla laikā viņš cerēja uz uzvarām, ar kurām iekarotu sev atkal godu augstākās šķirās, kur jauni ļaudis nepzīst citādu godu. Karnevāls rīt sāksies, un tāpēc Albēra sparīgā darbība bija par labu tualetei un teātrim. Ložu viņš bija sev izgādājis visredzamākajā vietā, kur tikai redzēja visaugstāko aristokrātiju, tualete viņam bija smalkāka nekā kuram katram itālietim. Vēl cita blakus cerība viņam gan arī bija: ja viņam izdotos iemantot kādas skaistas romietes sirdi, tad viņš būtu sev līdzi iemantojis arī tiesību uz sēdekli viņas ratos vai uz viņas balkona.
Abi draugi sēdēja teātrī, un Albērs, uzgriezis skatuvei muguru, pārkāries pāri ložas malai, ar puspēdas garu dubultlorneti aplūkoja visas skaistās dāmas, ar ko gan neviena pati dāma pat ne ziņkārības dēļ neievēroja lielos Albēra pūliņus. Katrs pļāpāja par savām darīšanām, saviem priekiem, nepiegriezdams ne mazāko vērību nedz operai, nedz dziedātājiem, izņemot tikai dažus momentus, kad visi pagreizās, lai plaukšķinātu zināmā vietā, kur tā bija parasts, vai lai uzsauktu bravo cēlienu beigās. Teātris un opera augstākajām šķirām ir tikai patīkama satikšanās vieta, kā balles zāle, mūzika un māksla ir patīkama blakuslieta, ja nav pārāk uzbāzīga.