Pirmā cēliena beigās kādā ložā parādījās dāma, kurai Franss Parīzē bija ticis priekšā stādīts. Albērs dzīvi interesējās par šo skaisto venēcieti, komtesi G., un, tā kā Franss bija četras piecas reizes ar viņu runājis, tad neuzskatīja par nepieklājīgu apmeklēt viņu ložā un iepazīstināt ar Al- bēru, tiklīdz pirmais cēliens bija beidzies; ceļā Albērs vēl bija paspējis nogludināt savas šemizetas un svārku krokas. Jaunais itālietis, kas sēdēja komtesei blakus, piecēlās, lai pēc itāliešu paraduma dotu vietu pienācējiem; drīz Albērs bija iegrimis interesantā sarunā ar skaistuli par viņam pazīstamo tematu — Parīzi.
Tikmēr Franss, savrup atsēdies, savukārt aplūkoja publiku ar lielo lorneti. Ložā iepretim viņš pamanīja apbrīnojami skaistu sievieti grieķu uzvalkā, kuru viņa nēsāja tik svabadi, ka tas likās viņai dzimts uzvalks. Aiz viņas ēnā sēdēja vīrietis, kura seja nebija saredzama. Franss apjautājās komtesei par svešinieci, bet arī komtese zināja viņam pateikt tikai to, ka grieķiete jau mēnesi uzturoties Romā, nepalaižot garām nevienu izrādi un ļoti uzmanīgi sekojot skatuves notikumiem, reizēm viņa nākot tā kunga pavadībā, kas tagad tur sēžot, reizēm līdz ar kādu melnu sulaini. Skaistās operas mūzika neviļus sāka saistīt Fransa uzmanību. Akts iesākās ar pazīstamo sapņu duetu, vienu no skaistākajiem un līdz ar to šausmīgākajiem, kādas vien rakstījis Doniceti. Viņš patlaban gribēja plaukšķinot izrādīt savu piekrišanu līdz ar visu sajūsmināto namu, kad piepeši viņa paceltās rokas atslīga atpakaļ kā triekas ķertas, un bravo saucieni izdzisa uz viņa lūpām.
Vīrietis grieķietes ložā bija piecēlies, un, tiklīdz gaisma krita viņam sejā, Franss viņā pazina savu noslēpumaino saimnieku Monte-Kristo pilī, kamēr viņa stāvs atgādināja nepazīstamo Kolizejā. Bez šaubām, Fransa pārsteigums atspoguļojās viņa sejā, jo komtese uzlūkoja viņu un smiedamās jautāja, kas viņam noticis.
— Grāfiens kundze, — viņš atbildēja, — es nupat jums vaicāju par grieķieti, tagad es prasu jums, — vai jūs nepazīstat viņas vīru?
— Tikpat maz kā jūs, — atteica grāfiene.
— Vai jūs viņu nekad neesat ievērojusi?
— Tas ir īsts franču jautājums! Jūs gan zināt, ka mums, itālietēm, nav neviena cita pasaulē, kā tikai tas, ko mēs mīlam!
— Jums taisnība, komtese, — atbildēja Franss.
— Visādā ziņā, — teica komtese, paņemdama Albēra lorneti un palūkodamās uz grieķietes ložu, - tas būs kāds dzīvs apraktais vai no kapa iznākušais, jo viņš man liekas ļoti bāls, varbūt arī kāds ilgi cietumā gulējušais.
— Tāds viņš ir vienmēr, — atteica Franss.
— Tātad jūs viņu pazīstat? Tad jau man jāprasa jums, kas viņš ir, — atteica komtese.
— Man liekas, ka es viņu esmu jau redzējis un tagad pazīstu viņu atkal.
— Es saprotu, — viņa teica, savus skaistos plecus tā pakustinādama, it kā Šalkas viņai ietu pār miesām, — ka tādu cilvēku vairs neaizmirst, ja viņu reiz redzējis, viņš man liekas īsts lords Retvens.
Šis jaunais atgādinājums par Baironu pārsteidza Fransu; ja viņš jebkad par kādu cilvēku būtu varējis ticēt, ka tas ir vampīrs, tad tas bija šeit.
— Man jāzina, kas viņš ir, — viņš teica paceldamies.
— Ak, nē, — iesaucās komtese, — neatstājiet mani, es ceru, ka jūs pavadīsit mani, un nelaižu jūs projām!
— Kā? — viņai paklusi teica Franss. — Vai jūs no viņa baidāties?
— Klausieties, — viņa teica, — Bairons pats man ir zvērējis, ka viņš ticot vampīriem; viņš teica, ka esot tādus redzējis. Viņš man aprakstīja viņu sejas. Nu, paskatieties turp, tieši tā: melnas acis, lielas, kā šausmīgās liesmās degošas acis, nāves bālums; tad apdomājiet, ka pie viņa nav sieviete, kādas pie citiem; viņa ir svešniece… grieķiete… citas ticības… laikam gan kāda burve… Es lūdzu jūs, neejiet turp! Rīt varat apklausīties par viņu, bet šodien es jūs nelaižu.
Franss gribēja vēl ko iebilst.
— Klausieties, — viņa teica paceldamās, — man jāiet, es nevaru noskatīties operu līdz galam, mani mājās gaidīs, jūs taču neatsacīsities mani
pavadīt?
Komtese tiešām bija ļoti uztraukta, un viņas rokas drebēja. Arī Franss nevarēja atturēties no māņticīgām bailēm. Mājās, protams, neviens nebija komtesi gaidījis. Kad viņš par to pārmeta, viņa teica, ka tiešām jūtoties ļoti uztraukta un vēloties būt viena. Lai nekad nerunājot par šo cilvēku, nekad to nestādot viņai priekšā!
— Bet man ir savi iemesli, kāpēc es gribu uzzināt, kas viņš ir, no kurienes nāk, kurp iet.
— No kurienes viņš nāk, es nezinu; bet, kurp viņš iet, to es varu jums droši pateikt: viņš iet uz elli, droši vien!
Un, saņēmusi no Fransa solījumu, ka viņš neies tūlīt meklēt nepazīstamo, viņa atlaida savu kavalieri, kurš nevarēja saprast, vai viņš izjokots vai arī komtese tiešām tik ļoti izbijusies no nepazīstamā, kas arī uz viņu pašu bija darījis tik dziļu iespaidu.
Albērs saņēma draugu, mierīgi cigāru kūpinādams.
— Ā, tu tas esi! — viņš teica. — Es tevi šodien nemaz vairs negaidīju.
— Mīļais Albēr, — atbildēja Franss, — man tev jāteic, ka tev ir gluži greizi uzskati par sievietēm. Brīnums, ka tavas neveiksmes mīlestības romānos tev nav devušas pareizākas domas. Bez tam tu taču jau būsi ievērojis, ka komtese tiešām baidījās.
— Ko? No tā vīra ar skaisto grieķieti? Es gribēju par viņu vairāk ko dabūt zināt un gaitenī gāju viņam pretī. Bet es nesaprotu, ko jūs tur runājāt par vampīriem un pārdabīgām būtnēm? Viņš ir ļoti skaists, ļoti normāli ģērbies kungs, kurš izskatās, it kā viņa tualetes būtu slavenāko Parīzes skroderu šūtas; viņš gan ir drusciņ bāls, bet bālums norāda uz zināmu cēlumu.