Franss pasmīnēja: Albērs lika lielu uzsvaru uz bālu vaigu krāsu, kura liek neviļus uzskatīt tās īpašnieku par domātāju vai vismaz darboni.
— Vai tu dzirdēji viņu runājam? — jautāja Franss.
— Viņš runāja itāliski. Es pazinu to valodu no dažiem sakropļotiem grieķu vārdiem. Man tev, proti, jāteic, ka skolā es biju ļoti labs grieķu valodas pratējs.
— Tā, tā! — atteica Franss. — Tad tas tiešām būs viņš, — viņš nomurmināja pie sevis.
— Ko tu teici? — jautāja Albērs.
— Nekā. Ko tu te darīji?
— Man tev ir pārsteigums.
— Kāds?
— Tu zini, ka nav iespējams sadabūt ratus?
— Nu?
— Man galvā ienāca labas domas.
Franss uzlūkoja Albēru ar tādām acīm, it kā viņš ne visai paļautos ife viņa labākajām domām.
— Tu netici? — jautāja Albērs. — Tas īstenībā ir apvainojums, bet manas iedomas tik varenas, ka es tev visu piedodu. Tad zini: mēs varam braukšus parādīties karnevālā!
— Nu?!
— Lieta, lūk, tāda: es lieku sadabūt vezuma ratus, izpušķoju tos kā pļaujas ratus, mēs abi pārģērbjamies par neapolitāņu zemniekiem, pļāvējiem, tava komtese apvelk Sorento zemnieces tērpu un pavada mūs; ratos mēs iejūdzam, kā jau zemnieki, vēršus ar zeltītiem ragiem, un tā būs gatava Leopolda Robēra jaukākā glezna!
— Velns parāvis! — iesaucās Franss. — Tā tiešām ir lieliska ideja, mīļais Albēr!
— Un gluži tautiski, itāliski! Pag, mani kungi romieši, jūs gribējāt, lai mēs skrienam kājām, tāpēc ka jums nav diezgan zirgu! — Albērs priecājās par savu apķērību.
— Vai tu jau esi gādājis par sava plāna "īstenošanu? — jautāja Franss.
— Jā, viss jau norunāts ar Pastrini, viņš solījās drīzumā nākt ar atbildi.
Te arī maestro Pastrīni iebāza galvu pa durvīm.
— Permesso? — viņš jautāja.
— Protams, ka ir atļauts, — atteica Franss. — Nu, vai sadabūjāt ratus un vēršus?
— Es esmu vēl ko labāku dabūjis, — smaidīdams atteica viesnīcnieks. — Vai jūs zināt, ka grāfs Monte-Kristo dzīvo ar jums vienā stāvā?
— Jā, viņa dēļ jau mums jāapmierinājas ar tik mazām istabelēm kā studentiem, — atteica Albērs.
— Grāfs zina, ka jums nav ratu uz karnevālu, un liek jums piedāvāt divus sēdekļus savos ratos un divas vietas pie logiem „Raspoli" kafejnīcā, kuras viņš noīrējis.
Franss un Albērs uzlūkoja viens otru.
— Kas šis grāfs Monte-Kristo ir par vīru?
— Bagāts kungs no Maltas vai Sicīlijas; lepns kā firsts Borgēze un bagāts kā Krēzs.
— Man liekas, ja viņš būtu tik smalks un izglītots, viņš būtu mūs uzaicinājis citādā kārtā, rakstiski vai… — teica Franss.
Pie durvīm klauvēja un ienāca sulainis greznā un smalkā uzvalkā ar vizītkartēm abiem draugiem no grāfa Monte-Kristo.
— Grāfs Monte-Kristo, — sulainis teica, — liek lūgt cienījamos kungus atļaut rīt viņus apmeklēt un liek apprasīties, kurā stundā jums patiktos viņu pieņemt.
— Nu, nē, — Albērs paklusu teica Fransam, — pret to nekā nevar iebilst, nu viss ir kārtībā.
— Sakiet grāfam, — atteica Franss, — ka mums būs gods viņu apmeklēt vispirms.
— Tā tiešām ir laipna uzmanība, — teica Albērs, — tas ir vīrs, kas prot dzīvot.
— Tātad jūs pieņemat viņa priekšlikumu?
— Protams, bet man tomēr žēl manu plānu ar vēršiem un zemniekiem, — teica Albērs.
Franss atminējās, ka Kolizejā abi nepazīstamie bija arī minējuši logus „Rospoli" kafejnīcā; viņš vairs nevarēja likt vaļā no domām par Sindbadu, kura pēdas viņš visur sastapa un kurš viņam atkal laupīja nakts miegu.
Otrā rītā agri Franss lika atsaukt saimnieku; viņš gribēja šoreiz nākt uz pēdām noslēpumainajam jūras braucējam Sindbadam.
— Meser Pastrīni, — viņš jautāja, — vai šodien nenotiks kāda ļaundara tiesāšana?
— Jā, ekselence, — atbildēja Pastrini, — bel ja jūs jautājat ar nolūku dabūt vēl kādu logu, lai varētu šinī skatā nolūkoties, tad jūs pārāk vēlu esat iedomājies par to.
— Nē, es gribētu vispirms dažas ziņas par notiesātiem, viņu vārdiem un nāves veidu.
— Ā, tas lieliski sagadās, ekselence, jo pašulaik ir atnesta tavolette.
— Kas tā par tavolette?
— Tās tiek dienu pirms notiesāšanas piesistas pie visiem ielu stūriem, un tajās ir uzrakstīti notiesājamo vārdi, viņu noziegums un nāves veids. Ar to tiek paziņots par šiem grēciniekiem, lai ticīgie lūgtu par viņiem Dievu.
— Un vai šīs tavolette jums arī tiek atnestas ar nolūku, lai jūs varētu savas aizlūgšanas par viņiem pievienot ticīgo lūgšanām? — smīnēdams jautāja Franss.
— Nē, ekselence, man ir līgums ar to vīru, kas tās piesit ielās, un viņš man atnes tavolette tāpat, kā atnes teātra afišas un sludinājumu lapiņas, lai es varētu saviem viesiem būt izpalīdzīgs, ja viņiem varbūt būtu prieks piedalīties notiesāšanā.
— A, — iesaucās Franss, — tā jau no jūsu puses ir sevišķa smalkjūtība!
— Ak! — teica Pastrīni smaidīdams, — es varētu bez lielības teikt, ka daru visu, cik vien ir manos spēkos, lai darītu prieku saviem godājamiem viesiem un rūpētos par visiem viņa vēlējumiem.
Pastrīni izgāja gaitenī un ienesa vienu tavolette, kura tur pie sienas karājās līdzās citiem sludinājumiem, afišām, reklāmām un ziņām par jautrām izpriecām.
Franss lasīja šo dīvaino sludinājumu:
„Ar šo tiek paziņots, ka otrdien, februāra 22. dienā, karnevāla pirmajā dienā, pēc Rotas sprieduma uz laukuma del Popolo tiks uz nāvi notiesāti: Andrea Rondolo par ļoti cienītā dona Čezāres Torlīni nokaušanu un Pepīno, saukts Roka Priori, par piedalīšanos neģēlīgā bandīta Luidži Vam- pas un viņa vīru darbiem. Pirmais tiks notiesāts mazzolato, otrais de- capitato.