Līdzcietīgās kristīgās dvēseles top lūgtas pielūgt Dievu, lai viņš sūta grēku nožēlošanu šiem abiem nelaimīgajiem notiesātajiem."
Franss pārliecinājās, ka viņš savās aizdomās nebija maldījies; te bija tas pats Pepīno, par kuru bija runājuši abi nepazīstamie Kolizejā, te bija mazzolato un decapitato, Sindbads bija Romā, un šeit, tāpat kā Tunisā un Korsikā, un Monte-Kristo salā, atriebējs un nīdētājs glāba nelaimīgos sabiedrības upurus.
Pulkstenis bija jau deviņi, ienāca Albērs, kuram gaidāmie karnevāla prieki nebija ļāvuši ilgāk gulēt. Abi draugi nosprieda apmeklēt grāfu Monte-Kristo, kad viesnīcnieks bija viņiem apgalvojis, ka grāfs mēdzot celties ļoti agri. Pastrini pats gāja viņus pieteikt.
— 1 signori f rancesi, — teica viņš iznākušajam sulainim, kurš lūdza kungus ienākt.
Viņi izgāja caur divām grezni ierīkotām istabām, un lielā, smalki un bagāti dekorētā salonā viņus lūdza uzgaidīt; tādas lepnas istabas viņi nemaz nebija cerējuši sastapt viesnīcā „Londona".
— Tas jau laikam ir kāds baņķieris, kas vinnējis vērtspapīrus, vai kāds karalis, kas brauc- inkognito! — 'iesaucās Albērs.
Atvērās kādas durvis, priekškars tika pabīdīts pie malas, un viņu priekšā stāvēja visas šīs bagātības īpašnieks. Albērs gāja viņam pretī, bet Franss palika kā sastindzis uz vietas stāvot.
Grāfs Monte-Kristo nebija nekas cits kā grieķietes vīrs, nepazīstamais Kolizejā, jūras braucējs Sindbads.
XII
Mazzolato"
— Mani kungi, — ienākdams teica grāfs, — atvainojiet, ka es ļāvu jums aizsteigties man priekšā, bet, ja es agrāk būtu jūs apmeklējis, man būtu bijis jābaidās, ka traucēju.
— Mans draugs un es, — teica Albērs, — izsakām jums lielu paldies; jūs mums izpalīdzat, jo mēs pašulaik gribējām izdomāt visoriģinālāko braucamo daiktu, kad mūs sasniedza jūsu laipnais ielūgums.
— Ā, mani kungi, — teica Monte-Kristo, — tur vainīgs tikai Pastrīni, kurš man ne vārda par to nebija teicis. Tiklīdz es dabūju zināt, es ar prieku izmantoju šo gadījumu ar jums iepazīties.
Abi draugi paklanījās. Franss vēl nebija spējis ne vārda izrunāt. Viņš nezināja arī, kā pret viņu izturēties, jo grāfs nebūt neizrādīja vēlēšanos viņu pazīt vai tikt pazīts. Franss tātad apņēmās nelikties neko manīt un nogaidīt, tādā kārtā viņam pat vēl bija pārsvars pār grāfu, jo viņš zināja grāfa noslēpumu, ka tas Kolizejā saticies ar Luidži Vampu, kamēr grāfs par viņu nekā nezināja. Viņš tomēr gribēja sarunu vadīt tā, ka dabūja šo to zināt par lietām, kuras viņam vēl nebija skaidras.
— Grāfa kungs, — viņš teica, — jūs bijāt tik laipns piedāvāt mums vietu savos ratos un pie sava loga „Rospoli" kafejnīcā. Vai jūs nevarētu mums teikt, kā varētu dabūt vietu del Popolo laukumā.
— Ak, jā! Taisnība! — grāfs atbildēja izklaidīgi un nemitīgi Albēru uzlūkodams ar pētīgu skatienu. — Vai tur nenotiek kāda notiesāšana?
— Jā, — atbildēja Franss, priecīgs, ka grāfs pats bija tur nonācis, kurp viņš gribēja viņu sarunā novest.
— Pagaidiet, man liekas, ka es savam intendantam -vakar devu pavēli šinī lietā, varbūt es varu jums arī šo mazo pakalpojumu izdarīt.
Viņš pazvanīja, un tūdaļ parādījās kāds četrdesmit piecus, piecdesmit gadus vecs vīrs, kurš līdzinājās tam kontrabandistam kā viena ūdens pile otrai, kas viņu bija ievedis apakšzemes pilī. Bet arī šis nelikās viņu vairs pazīstam.
— Bertučio kungs, — teica grāfs, — vai jūs esat ieguvis logu pie del Popolo laukuma?
— Jā, ekselence, — tas atteica, — bet tas bija jau ļoti vēlu…
— Kā? — teica grāfs, uzacis saraukdams. — Vai es jums vakar neteicu, ka es gribu vienu logu?
— Un ekselencei ir arī logs, tas, kurš bija noīrēts kņazam Lobaņevam, bet vajadzēja simt…
— Labi, labi, Bertučio kungs; ko šos kungus garlaikot ar sīkumiem. Logs ir. Dodiet kučierim tā nama adresi un esiet uz kāpnēm, lai mūs vadītu!
Kad intendants jau grasījās aiziet, grāfs vēl piebilda:
— Esiet tik laipns, apjautājieties Pastrīni, vai viņam jau ir tavolettel Lai viņš man to atsūta!
— Lai paliek, — iemeta Franss starpā un izvilka savu kabatas grāmatiņu. — Man tavolette bija jau rokās, un es to norakstīju tās dīvainības dēļ.
— Labi! Tad jūs, Bertučio kungs, varat iet, bet pasūtiet mums brokastis. Kungi taču brokastos kopā ar mani?
— Bet, grāfa kungs, — teica Albērs, — tā jau būtu jūsu labsirdības velta valkāšana!
— Nebūt nē, taisni otrādi; Parīzē jūs atkal mani ielūgsit, viens no jums vai varbūt abi.
Un, paskatījies kabatas grāmatiņā, viņš piebilda:
— Jā, tā laikam sākumā bija nolemts, bet es domāju, ka viss būs mainījies un ka šis svētku skats nenorisināsies gluži pēc programmas.
— Ai — iemeta Franss starpā.
— Jā, es vakar vakaru pavadīju pie kardināla Rospiljozi, un tur bija runa par to, ka viens no notiesātajiem tikšot apžēlots.
— Andrea Rondolo? — jautāja Franss.
— Nē… — atteica nolaidīgi grāfs, — otrs… — un viņš pameta acis uz kabatas grāmatiņu, it kā gribēdams atrast šī otrā vārdu. — Pepīno, saukts par Roka Priori. Jums tiks atrauts giljotinēšanas skats, bet mazzolata paliek, un tas ir ļoti oriģināls nonāvēšanas veids.
— Vai jūs, grāfa kungs, esat vairākus tādus skatus redzējis? — jautāja Franss.
— Jā, gandrīz vai pie visām tautām, — grāfs atbildēja.
— Vai tad jums sevišķi patīk tādi skati?
— Nē, man tie dziļi riebjas; bet cilvēks taču nekā tā nebaidās kā nāves un ziņkārīgs zināt, kādā veidā dvēsele atstāj miesas. Kā ļaudis sper šo pēdējo soli uz nebūtību? Un, esiet pārliecināti, jo vairāk kāds ir redzējis, kā cilvēki mirst, jo vieglāk viņš mirst pats. Pēc manām domām, nāve varbūt ir mokas, bet visādā ziņā ne lielākās.