— Es jūs pilnīgi nesaprotu, — teica Franss, — bet jūsu vārdi ļoti kairina manu ziņkārību.
— Klausieties, — teica grāfs, un viņa vaigā likās sakāpjam žults, ne asins kā citiem cilvēkiem. — Kad cilvēks caur nedzirdētām mokām, garām, bezgalīgām ciešanām jums no sirds izrāvis un nokāvis tēvu, māti, mīļāko, atstādams jūsu krūtīs dziļu, aizvien asiņojošu vāti, vai tad jūs ieskatītu par pietiekamu to gandarījumu, kuru jums dod tā sauktais likums? Vai jūs domātu, ka jūsu dvēseles nekad nerimstošās sāpes ir atsvērtas ar jūsu ienaidnieku ieslodzīšanu uz nedēļām, mēnešiem vai pat fizisku sāpi, kad viņa galva krīt zem giljotīnas?
— Jā, es zinu, — atbildēja Franss, — ka cilvēka taisnība nav pietiekama nedz kā atriebēja, nedz kā mierinātāja, bet no tās arī nevajag vairāk prasīt, nekā tā spēj dot.
— Es runāju par sevišķu gadījumu, bet vai nav tūkstošu sāpju, kuras caur citu cilvēku vainu, caur visas sabiedrības nederīgo iekārtojumu, cilvēka prātu un dvēseli nomāc un plosa, un tirdī un kurām likums nespēj un arī negrib dot gandarījumu? Vai šis pats likums neapvaino, nenospiež vienu par labu otram, netur vienu mēru lielajiem un citu mazajiem? Likums pats noziedzas, tas nevar palīdzēt, kas tad lai palīdz?
— Jā, — atbildēja Franss, — tādos gadījumos augstākās sabiedrības cilvēks palīdz pats sev ar divkauju; duelis notiek tieši tādēļ.
— A, duelis! — iesaucās grāfs. — Viegls veids, kā panākt savu mērķi, ja atriebšanās ir mērķis. Bat kā ir ar to, kurš nepieder pie augstākās sabiedrības? Ar kuru šie augstākās šķiras ļaudis neiet uz divkauju, bet patur sev vieniem pašiem tiesību nokaut? Pie tiem, pēc jūsu domām, nevar būt runa par divkauju, bet vai viņiem arī nav tādu sāpju, kuras nekad un nekur netiek remdētas? Arī viņiem paliek viens mierinājums: palīdzi pats sev, bet ne duelis ir šis mierinājums. Un arī augstākās šķirās — vai tad duelis tiešām ir izpalīdzētājs. Jūsu dzīve, kura taču ir radīta laimei, ir tikusi izpostīta, iegrūsta kaunā un bēdās, vai jūs domājat, ka caur to jūsu krūtīm tiks iedvesta jauna cerība, jūsu gars atkal atspirgs un laime atgriezīsies, kad jūs iešausit vainīgajam lodi krūtīs? Un vai bieži negadās, ka vainīgais ir uzvarētājs un jūs krītat ar kaunu apkrauts? Nē, nē, ja man būtu jāatriebas… ne tāda būtu mana atriebšanās.
— Tātad jūs esat dueļa pretinieks un nekad neietu uz divkauju? — izbrīnījies izsaucās Albērs, kas nekad nebija dzirdējis izsakām tādas pārdrošas domas.
— Saprotiet mani labi, — atbildēja grāfs, — es duelēšos par kādu nieku, kādu muļķību, kādu lamuvārdu, pļauku, toties bezrūpīgāk, jo es kā labs šāvējs, labs zobenu cīkstētājs esmu gluži pārliecināts, ka mans pretinieks aizvien kritīs. Tātad kādas muļķības dēļ es labprāt duelēšos! Bet lielas, dziļas, mūžīgas sāpes neprasa sev līdzīgu gandarījumu.
Šinī acumirklī ienāca kāds sulainis un teica:
— AI suo commodol[3]
Viesi sekoja grāfam uz ēdamistabu, kura bija tikpat eleganti ierīkota kā zāle. Tikai Albērs smalkajām brokastīm parādīja godu; grāfs tik tikko aizskāra ēdienus: Albērs bija uz viņu atstājis lielu iespaidu, kamēr Fransam nedeva mieru grāfa savādā persona.
— Jūs atvainosit mūs, grāfa kungs, — teica Franss pieceldamies, — mums ir vēl daudz darīšanu; mums, piemēram, nav vēl masku tērpu.
— Nepūlieties, mums del Popolo laukumā ir sava istaba, turp es likšu aiznest maskas, kādas jūs vēlēsities, un tur mēs varēsim pēc patikšanas maskoties.
— Pēc notiesāšanas? — iesaucās Franss.
— Jā, vai pēc tās, vai iepriekš, kā jums tīk.
— Ešafota priekšā!?
— Ešafots ir tikai viena daļa no svētku programmas, — teica grāfs.
— Nē, grāfa kungs, — atbildēja Franss, — tad es neiešu. Es vēl nekad neesmu varējis sevi pārspēt un iet noskatīties notiesāšanā. Un tu, Albēr?
— Es, — atteica Albērs, — es gan to1 reiz redzēju, bet man liekas, es todien biju drusku dzēris, jo nule biju pabeidzis augstskolu.
— Bet kad nu jūs, mans kungs, — grāfs teica, viegli ironizēdams, — nokļūsit atpakaļ Parīzē un nezināsit nekā pastāstīt par notiesāšanu Romā? Kad jūs ceļosit pa Spāniju, jums vajadzēs būt redzējušam vēršu kaujas, vai ne tā? Citādi jūs nevarēsit nekā stāstīt un augstās kundzes un skaistās, maigās jaunkundzes uzskatīs jūs par garlaicīgu un bailīgu kavalieri. Atcerieties, ka gudrās romiešu matronas veda savas meitas un mazos bērnus uz cirku, kur lauvas saplosīja vergus, gladiatorus, kristīgos un citus zemas kārtas ļaudis. Vai tagad ir citādāk? Un daiļās, svētās vestālietes ar sīkiem pirkstiņiem deva zīmi: „Nekautrējies, nodur to vīru, viņš jau tā pa pusei beigts!"
— Goda vārds, es eju! — iesaucās Albērs, kurš nekādu ironiju no grāfa puses nebija pamanījis. Grāfa izteiktās domas pilnīgi saderēja ar viņa paša uzskatiem. Arī Franss bija pārāk ziņkārīgs, lai spētu atturēties, viņš tikai gribēja iet pa Korso ielu, jo vēlējās redzēt, vai logi „Rospoli" kafejnīcā būs tiešām tā dekorēti, kā Kolizejā bija norunājuši abi nepazīstamie.
— Ekselence, — teica sulainis, durvis atvērdams, — kāds mūks grēku nožēlošanas uzvalkā vēlas ar jums runāt.
— Labi, — grāfs teica. — Vai jūs mani kungi, nevēlētos kādu brīdi uzturēties salonā, kurā atradīsit brangus Havannas cigārus; es tūdaļ būšu atkal pie jums.
Albērs, kurš bija liels smēķētājs un ļoti smagi sajuta tādu labu cigāru kā „Cafč de Paris" trūkumu, no prieka iesaucās, ieraudzīdams salonā īstos Havannas cigārus.