— Nu? — jautāja Franss. — Ko tu nu domā par grāfu?
— Kā? Ko es domāju? — atbildēja Albērs, gluži izbrīnījies par tādu jautājumu. — Es domāju, ka viņš ir vareni smalks kungs, kas prot dzīvot, daudz redzējis, daudz studējis un domājis, ir liels stoiķis un… — viņš piebilda izpūzdams kuplus dūmus no Havannas cigāra, — … un viņam ir nepārspējami labi cigāri.
— Bet vai tu nekā savāda pie viņa neesi pamanījis? Arī ne to, ka viņš visu laiku tevi tik ļoti uzmanīgi uzlūko?
— Nu, kas tad tur ko brīnīties? Es gandrīz vai veselu gadu neesmu bijis Parīzē, es viņam izlikos kā cilvēks no citas pasaules. Izskaidro viņam to, mīļais draugs.
Franss pasmīnēja; acumirkli vēlāk grāfs bija ienācis atpakaļ salonā.
Pēc dažām minūtēm viņi jau bija ceļā uz Tautas laukumu — del Popolo laukumā.
— Kuri ir jūsu logi? — jautāja Franss grāfam, it kā nenieka nezinādams, kad viņi bija nonākuši pie „Rospoli" kafejnīcas.
— Trīs pēdējie, — grāfs atbildēja tikpat vienaldzīgi, jo viņš nevarēja iedomāties Fransa nolūku.
Franss strauji palūkojās uz norādītajiem logiem: tiešām — divi logi bija dekorēti ar dzeltenu damastu, vidējais ar baltu segu un sarkanu krustu vidū. Nepazīstamais Kolizejā bija turējis vārdu… nebija vairs nekādu šaubu, ka tas vīrs un grāfs Monte-Kristo bija viena un tā pati persona.
Visas ielas bija ļaužu pilnas, logi visur bija dekorēti, krēsli un sēdekļi sarīkoti, bet maskas un rati vēl nedrīkstēja rādīties, tikai šur tur caur vārtiem varēja tos redzēt pagalmos gaidām uz baznīcas zvanu, kurš deva zīmi. Jo tuvāk nāca del Popolo laukumam, jo ļaudis vairāk bija sa- drūzmējušies. Laukumā redzēja spīdam obelisku ar krustu un giljotīnas augstos stabus ar apaļo, spīdīgo dzelzs cirvi, mandaju, kā itālieši to sauca. Bertučio sastapa savu kungu un viņu līdz ar viesiem ieveda kādas pils kabinetā, no kurienes bija skaidri pārredzams ešafota laukums. Kabinetā abi franči atrada jau priekšā elegantus pajaco zīda uzvalkus.
Pie giljotīnas uz dēļa, pie kura tiek piesiets tiesājamais, sēdēja divi vīri un ēda maizi un desu; viens pacēla dēli un no apakšas izņēma pudeli, no kuras padzērās, pasniegdams to savam biedram; tie abi bija bendes kalpi. Fransa baiļu sviedri sāka plūst no šā savādā skata.
Notiesātie iepriekšējā vakarā bija atvesti no cietuma un ievietoti kādā mazā baznīciņā ešafota tuvumā, kur priesteri viņus ar pātariem pamācīja, kamēr kareivji staigāja, viņus apsargādami, un strādnieki klaudzināja, ešafotu celdami.
Viss laukums tagad bija ļaužu pilns, galva pie galvas; sievas turēja savus bērnus uz pleciem. Viss Monte-Pjučo līdzinājās lielajam amfiteātrim, kura visi sēdekļi bija ziņkārīgo skatītāju aizņemti. Abu baznīcu balkoni bija pārpildīti ar augstāko šķiru ļaudīm, ar izglītotiem, dievbijīgiem godīgiem, taisniem, neapvainotiem ļaudīm, tautas ziediem un garīgiem un laicīgiem vadoņiem. Turklāt augstākās aprindas bija sev noīrējušas apkārtējo namu logus, nežēlodamas maksāt dārgu naudu par savu izpriecu. Visur valdīja ne nāves klusums, bet skaļš troksnis, smiekli, ķildas, jocīgas piezīmes. Grāfam bija taisnība: šīs sabiedrības ļaudīm cilvēka notiesāšana uz nāvi nebija nekas cits kā jautrā karnevāla sākums, viens numurs svētku programmā.
Piepeši troksnis apklusa kā pēc burvju ziž|a mājiena, notiesāto baznīcas durvis tika atvērtas. Grēku nožēlotāju brālība, kuras katrs loceklis bija ģērbies pelēkā maisā, kurā bija tikai divi caurumi acīm, katram brālim rokā bija aizdegta svece, pa priekšu gāja priekšnieks. Aiz brāļiem gāja liels, stiprs vīrs, tikai īsās biksēs ģērbies, ar garu nazi makstī pie sāniem, pār plecu viņš nesa lielu dzelzs stieni, kājās bija sandales. Šis vīrs bija bende. Viņam sekoja Pepīno, tad Andrea Rondolo, katram blakus pa diviem priesteriem. Nevienam acis nebija aizsietas. Pepīno gāja diezgan stingriem soļiem, jo laikam iepriekš bija dabūjis ziņu par apžēlošanu. Andrea smagi atbalstījās uz abiem preisteriem, kuri viņam aizvien deva skūpstīt krustu.
Fransam, to visu uzlūkojot, sāka drebēt ceļi, viņš paskatījās uz Albēru, tas bija bāls kā viņa smalkais krekls un mehāniski nometa cigāru, kuru tikai nupat bija aizsmēķējis. Grāfs likās gluži vienaldzīgs, bet viņa vaigi sārtojās, nāsis izpletās, lūpas drusku pavērās; viņš Fransam likās kā atriebējs gars, un tomēr acīs tam bija dziļa labsirdība un lēnība.
Tikmēr abi notiesātie bija turpinājuši savu ceļu, un viņu sejas varēja skaidrāk pazīt. Pepīno bija skaists puisis, divdesmit četrus divdesmit piecus gadus vecs, ar saulē nodegušu seju, brīvu, drošu skatienu, kā brīvs dabas bērns. Andrea bija zems un resns, seja rupja, mežonīga un nežēlīga, īsts izvirtuša noziedznieka tips: galva viņam nokarājās uz pleciem, kājas tik tikko klausīja.
Pepīno bija jau sasniedzis mandaju jeb ešafotu, kad kāds grēku nožē- lotājs brālis, kurš likās bija nosebojies, izspraucās caur kareivju rindu, kas stāvēja ap ešafotu, un nodeva savas brālības priekšniekam kādu papīru. Priekšnieks atšķīra papīru vaļā un lasīja.
— Dievs lai ir slavēts un viņa svētība lai ir svētīta, — viņš teica skaļā balsī. — Viens no noziedzniekiem ir apžēlots!
— Apžēlots! Apžēlots! — tūkstoš balsīs skanēja viss lielais laukums.
Izdzirdot vārdu „apžēlots", Andrea piepeši uzlēca augšā. — Kas ir apžēlots? — viņš iesaucās.
Pepīno palika nekustīgi stāvam, mēms un grūti elpodams.
— Apžēlots ir Pepīno, saukts par Roka Priori, — teica brāļu priekšnieks un nodeva papīru kareivju pavēlniekam, kurš izlasīja un rakstu atdeva atpakaļ.
— Ko? Pepīno apžēlots? — iekliedzās Andrea, it kā piepeši izrauts no sava apmulsuma un vienaldzības. — Kāpēc viņš apžēlots un es ne? Mums abiem bija jāmirst, man tā bija apsolīts, nav nevienam tiesības viņu palaist un mani notiesāt, viņam vajadzēja mirt pirmajam! Es negribu viens mirt, es negribu viens mirt!