Un viņš sāka neganti plosīties kā meža zvērs, kamēr viņu saķēra bendes.
— Kas noticis? — Franss jautāja grāfam, jo viss tika runāts romiešu izloksnē, kuru Franss nesaprata.
— Vai neuzminējāt? — jautāja grāfs. — Šis cilvēks, kuram jāmirst, ir sašutis par to, ka viņa biedrs netiek notiesāts; viņš biedru labprāt ar zobiem un nagiem saplosītu, nekā atstātu viņam dzīvību, kura pašam tiek ņemta. „Ā, cilvēki, cilvēki, jūs krokodilu dzimums!" kā izsaucās Kārlis Mors [4] , kā es jūs arī pazīstu šeit un cik līdzīgi cits citam jūs visi k|ūstat.
Pie pēdējiem vārdiem citkārt tik vienaldzīgais, mierīgais grāfs bija saņēmis dūres un pacēlis gaisā.
Bendes vēl cīnījās ar Andrea, kurš joprojām kliedza:
— Viņam jāmirst, es gribu, ka viņš mirst! Nav tiesības nogalināt mani vienu!
— Lūk, — teica grāfs, palikdams mierīgāks, bet ar rūgtumu balsī, — tur ir cilvēks, kas bija gluži padevies savam liktenim, bez vaļas, bez pretestības. Vai zināt, kas viņam deva spēku? Ienaids, apziņa, ka citam bija tāpat jāmirst kā viņam. Vediet divus vēršus uz kaušanu un dariet tiem saprotamu, ka viens no viņiem tiks atlaists brīvā, tad otrais mauros no prieka. Bet cilvēks! Dieva vaigā radītais, kuram dota mācība: „Mīlē savu tuvāku kā sevi pašu!" Kas ir viņa pirmais vārds, kad viņš dzird, ka viņa biedrs tiek atbrīvots? Lāsts! Tāds ir radības kronis un kungs!
Un grāfs sāka smieties, bet ar tādiem nedzirdētiem, šausmīgiem smiekliem, ka metās bail.
Šie smiekli rādīja, cik briesmīgi viņš bija cietis, ka nonācis tādā dvēseles stāvoklī!
Tikmēr bendes bija pievarējuši ārprātīgo un piespieduši viņu nomesties ceļos. Nelaimīgais gribēja atkal piecelties, bet, pirms viņš vēl spēja atjēgties, bende bija viņam pa deniņiem iesitis ar smago dzelzs stieni, tā ka viņš nokrita zemē, ne skaņas neizgrūzdams.
Franss ilgāk nespēja izturēt šo skatu, pielēca kājās, bet tūdaļ atkal atkrita krēslā bez samaņas. Albērs bija ar rokām pieķēries pie loga aizkariem un bāls kā nāve.
Grāfs stāvēja brīvi kā ļaunais atriebējs eņģelis pastardienā.
XIII
Karnevāls
Kad Franss atkal atjēdzās, viņš redzēja, ka Albērs dzēra glāzi ūdens un grāfs tērpās maskas apģērbā. Viņš negribot pameta acis uz laukumu: viss bija nozudis, ešafots, bende, upuris, kareivji, tikai trokšņainie, priecīgie, pļāpīgie ļaudis bija palikuši. Monte-Čitoro zvana svinīgās, pilnās skaņas noskanēja pār laukumu, sludinādamas tikai svarīgos gadījumus — pāvesta nāvi vai karnevāla atklāšanu.
— Kas nu atkal ir? — jautāja Franss.
— Nekas, it nekas, kā redzat, — atteica grāfs, — karnevāls ir sācies. Apģērbiet masku tērpu.
— Tiešām, — teica Franss, — no visa šā šausmīgā skata nepaliek gandrīz ne pēdas — kā no sapņa.
— Tas arī bija ļauns sapnis, ko mēs redzējām, — lietuvēns.
— Jā, mums gan, bet notiesātajam?
— Arī tikai sapnis, tikai ar to starpību, ka viņš sapnī aizgājis viņpasaulē, kamēr jūs atmodāties. Un kas zina, kurš beigās ir laimīgākais?
— Bet kas ir noticis ar Pepīno?
— Pepīno ir prātīgs zēns, kurš nebūt nav patmīlīgs un nemīl vērst uz sevi lieku vērību; viņš pat bija ļoti laimīgs, ka vispārējā uzmanība tik lielā mērā bija piegriezušies viņa biedram, un labāk atstāja skatuvi pilnīgi Andrea, un nozuda klusi un nepamanīti; neviena neievērots. Tikai priesterim viņš laikam nebūs ne paldies pateicis, — tāds jau ir cilvēks, nepateicīgs… Bet nu apģērbieties ašāk, lūk, Morserfa kungs aizsteidzies jums priekšā!
— Nu, Albēr, — Franss jautāja draugam, kurš tiešām jau bija puslīdz maskojies, — vai tev ir dūša tagad līksmoties?
— Nē, — tas atbildēja, — bet man tomēr patīkami, ka es to esmu reiz redzējis; kad reiz pieradīs pie tādiem skatiem, tad ar laiku tie kļūst vienīgie interesantie.
Drīz visi bija apģērbuši masku tērpus un devās uz saviem ratiem.
— Es vēlos tagad redzēt maskas no papīra, — teica grāfs, — lai man nav jāredz maskas no miesas, kuras norauj tikai nāve, pārādīdama īsto vaigu.
Grūti iedomāties, cik piepeši un pilnīgi bija visa apkārtne pārmainījusies. Ne vairs drūmais, mēmais nāves skats, bet traka, trokšņaina orģija bija redzama uz Popolo laukuma. No visām pusēm bariem šurp plūda maskas, gāzās no visām durvīm, kāpa no logiem; visas ielas piepeši bija pilnas ar ratiem, kuros sēdēja pjēro, arlekīni, domino, marķīzi, pārtibe- rietes (transteverinietes), bruņinieki, zemnieki. Visi kliedza, trokšņoja, skraidīja, svaidījās ar miltiem, konfeti, puķēm; visi vārdiem un sviedieniem uzbruka svešiem tāpat kā pazīstamiem, nevienam nebija tiesības ņemt to ļaunā, neviens arī citādi neizrādīja savu pārsteigumu kā vienīgi smejoties.
Fransu un Albēru maz pamazām sagrāba arī vispārējā jautrība, aiz- vilkdama plīvuru starp nupat pārdzīvoto pagātni un tagadni, un, kad sauja konfeti bija aizķērusi Albēru un no maskas neaizsargātās sejas daļas sāka kā simts adatām dzelt, viņš pat tika ievilkts vispārējā masku cīņā.
Skaistais, garais Korso no viena gala līdz otram iežogots četru piecu stāvu augstām pilīm, kuru logi un balkoni visi greznoti dārgām segām un puķu vītnēm; uz šiem balkoniem, no šiem logiem trīssimt tūkstošu skatītāju romiešu, itāliešu, svešinieku no visām pasaules malām; skaistas sievas, kuras, sajūsminātas par vispārējo svētku svinīgumu un jautrību, pārliecās pār balkoniem un met garāmbraucējiem veselu krusu konfeti un puķu; viss gaiss liekas līgojamies un aptumšojamies no puķēm un konfeti, kuri laižas lejup un augšup; pa ielām šī plūstošā, līksmā, trakā drūzma visārga- līgākos kostīmos: milzīgas kāpostgalvas, kuras pastaigājas pa ielām, bifeļu galvas uz cilvēku miesām, suņi, kuri liekas ejam uz priekškājām, eņģeļi un velni, svētie un grēcinieki, lai katrs šo mudžekli sev iztēlo pēc savas fantāzijas, bet tik raibu un krāsainu, cik vien iespējams, un viņam tomēr būs ļoti vājš priekšstats par karnevālu Romā.