Pēc otrā brauciena pa ielām grāfs pie „Rospoli" kafejnīcas izkāpa un lūdza abus draugus lietot, kā vien tīk, viņa ratus un, ja viņi paši piekustu piedalīties masku cīņās, tad nākt augšā un noskatīties raibajā skatā no viņa logiem kafejnīcā.
Franss pateicās grāfam par viņa laipnību, un Albērs skubināja viņu braukt pakaļ kādiem ratiem ar romiešu zemniecēm, kuras vērsa uz sevi Albēra vērību.
— Žēl, ka tu tagad esi maskā, — teica Franss, — te tev būtu labs gadījums izlīdzināt tavu līdzšinējo neizdošanos mīlestības romānos.
— A, — atbildēja Albērs, pa pusei pasmiedamies, pa pusei nopietni, — es domāju — karnevāls man atnesīs uzvaru.
Neskatoties uz jaukajām cerībām, tomēr visa diena pagāja bez kādiem piedzīvojumeim, tikai romiešu zemnieces viņš vēl redzēja pāris reižu, un reiz vai nu netīši, vai tīši nokrita Albēra maska, un viņš iemeta viņu ratos veselu klēpi puķu, nākamā reizē atkal sastopoties, no zemnieču ratiem tika iemests pretī Albēra ratos vijolīšu pušķītis, kuru Albērs tūliņ satvēra un piesprauda sev.
— Nu! — teica Franss. — tas jau ir piedzīvojuma sākums.
— Smejies, cik tev tīk, — atteica Albērs, — bet es domāju, tev taisnība, un šo vijolīšu pušķīti es no rokām vairs neizlaidīšu.
— Velns parāvis! — smējās Franss. — To es ticu, to tu dari pateicības dēļ.
Bet šis joks drīz pieņēma nopietnu izskatu, jo, kad divi draugi atkal sastapa ratus ar zemniecēm, tad tā, kura bija iemetusi vijolīšu pušķīti, plaukšķināja ar rokām, ieraudzīdama pušķīti pie Albēra krūtīm.
— Bravo, mans mīļais, bravo! — teica Franss. — Tas jau ir vareni: vai varbūt tu brauksi viens pats?
— Nē, — Albērs atbildēja, — kad skaistā zemniece vēlas turpināt joku, tad rītā viņu atkal redzēsim.
— Tiešām, Albēr, — smējās Franss, — tu esi gudrs kā Odisejs, un, kad kāda Kirke gribētu tevi pārvērst par zvēru, viņai vajadzētu būt ļoti gudrai un varenai.
Šinī acumirklī zvans deva zīmi, ka maskarāde- šodien ir pabeigta, un rati pazuda šķērsielā. Fransu un Albēru kučieris aizveda uz viņu viesnīcu. Grāfu viņi nesatika, bet Pastrīni nodeva viņiem grāfa atslēgu no viņa ložas Ardžentīnas teātrī. Albēram tomēr nerūpēja teātris, bet viņš apjautājās, vai nevarētu dabūt skroderi, kas līdz rītdienai pagatavotu divus romiešu zemnieku uzvalkus.
— Ekselence, — atteica Pastrīni, — jūs tagad visā Romā neatradīsit nevienu skroderi, kas jums sešas pogas piešūtu pie vestes, kaut jūs par pogu maksātu veselu dālderi; bet kāpēc tad jūs gribat likt šūt, es jums likšu atnest daudz gatavu svārku, vestu, cepuru, ar kuriem jūs būsit mierā.
Grūti nācās Albēru pārliecināt un apmierināt, viņš gribēja rīt parādīties spīdoši, lai neapšaubāmi gūtu uzvaru, savu pušķīti viņš nenolika arī pusdienās. Vakarā viņi grāfa ratos aizbrauca uz Ardžentīnas teātri. Pirmajā cēlienā savā ložā ienāca komtese G. un bija ne mazums izbrīnījusies, ieraudzīdama Fransu un Albēru noslēpumainā svešnieka ložā. Abi draugi starpbrīdī aizsteidzās uz komteses ložu paziņot par saviem piedzīvojumiem.
— Jūs jau esat paspējuši ar nepazīstamo kļūt par labākajiem draugiem? Pa vienu pašu dienu? — jautāja komtese nepacietīgi. — Jūs viņu pazīstat? Kas viņš ir?
— Pazīstu un atkal nepazīstu, — atteica Franss, — bet tomēr mēs vakar visu dienu izmantojām viņa laipnību, braucām viņa ratos, tagad sēžam viņa ložā.
— Paskaidrojiet jel tuvāk! — teica komtese.
— Tas ir garš stāsts un jūs velti baidītu.
— Toties vairāk iemesla to pastāstīt.
— Nogaidiet, komtese, vismaz, kamēr šis stāsts norisināsies līdz galam.
— Labi, es mīlu pabeigtus stāstus. Bet sakiet vismaz, kā iepazināties, kā viņu sauc!
— Mēs dzīvojām vienā viesnīcā un iepazināmies ar viesnīcnieka palīdzību. Nepazīstamo sauc par grāfu Monte-Kristo.
— Kas tas par vārdu? Tādas ģimenes nemaz nav.
— Ir tāda sala, kuru viņš nopircis.
— Un viņš ir grāfs?
— Jā, Toskānas grāfs.
— Nu, tamlīdzīgu mums jau ir vairāki, — piebilda komtese, kura bija cēlusies no vienas no vecākajām venēciešu ciltīm. — Un kas par cilvēku?
— Jautājiet vikontam Morserfam, — atbildēja Franss.
— Grāfs ir īsts džentlmenis, — atteica Albērs.
— Nu, jūs vēl redzēsit, ka mans vampīrs ir kļuvis bagāts, un grib, lai viņam neņem ļaunā viņa miljonus. Bet vai jūs grieķieti redzējāt?
— Varbūt; grāfa īrētos logos Rospoli pilī parādījās kāds zils domino.
— Ā! Tad tas vīrs ir gatavs nabobs! Vai jūs nezināt, cik maksā trīs logi Rospoli pilī karnevāla laikā?
— Divi līdz tris simti dālderu?
— Sakiet divi trīs tūkstoši!
— Vai velns!
— Un vai viņam ir tik brangi ienākumi no viņa salas Monte-Kristo?
— Viņa sala neienes viņam ne plika graša.
— Kāpēc tad viņš to pircis?
— Iedoma.
— Tad viņš ir oriģināls?
— Kad viņš Parīzē dzīvotu, — atteica Albērs, — viņu noturētu par neapmierinātu vai par nelaimīgu, kuru samaitājusi modernā literatūra. Šorīt viņš izsacīja dažas domas, kuras bija gluži dīvainas.
Stundu vēlāk abi draugi atgriezās viesnīcā; Albērs nekur nerada mieru, gaidīdams rītdienas notikumus. No rīta Pastrini bija arī klāt ar skroderi un maskām. Abi draugi izvēlējās kostīmus, Albērs nevarēja vien nopriecāties par savu slaiko augumu, kurš bija nu tik grezni tērpts skaistā romiešu uzvalkā, zilā samta vestē un biksēs, raibi izrakstītās zeķēs, sprādžu kurpēs un smalkā jaciņā; plata, skaista josta un šķībi galvā uzbāzta cepure vēl papildināja iespaidu. Franss nevarēja atturēties paslavēt savu draugu. Šinī acumirklī ienāca grāfs, kurš piedāvāja viņiem savus ratus uz visu dienu.