Kādu stundas ceturksni viņš patērzēja par dažādām lietām, nekas viņam nelikās svešs; ar literatūru viņš bija pazīstams. Ka arī glezniecībā viņš bija lietpratējs, pierādīja viņa ar smalku garšu izveidotā mazā gleznu galerija; daži netīši izteikti vārdi pierādīja arī to, ka viņam zinātnes nav svešas, sevišķi viņš likās nodarbojies ar ķīmiju. Bet visvairāk Albērs bija sajūsmināts par viņa smalkajām manierēm un, taisnību sakot, īpaši par laipno atļauju visu dienu lietot viņa ratus, — viņš gribēja romietes sastapt tikpat elegantā ekipāžā, kādā viņas bija braukušas.
Tiklīdz bija atskanējis zvans par āmi, ka atklāta mascherata, abi draugi izbrauca uz Korso, kur sastapa ekipāžu ar kolumbīnēm, no kurām viena Albēram svieda svaigu vijolīšu pušķi; vakarējās romānietes bija pārmainījušas kostīmus un izvēlējušās tādus; kādus vakar bija valkājuši abi draugi. Tikpat jautri kā vakar arī šodien turpinājās masku cīņa. Pēcpusdienā Franss atstāja Albēru vienu, jo bija saņēmis kādu ielūgumu. Kad abi draugi pavakarē satikās, Albērs bija gluži sajūsmā par savu kolumbīni, kura vēlāk atkal bija ietērpusies zemnieces uzvalkā un bija pat pacēlusi savu masku; visādā ziņā viņa laikam pieder pie augstākās aristokrātijas. Kaunīgi Albērs izlūdzās nākamajai dienai ratus sev vienam pašam. Otrā dienā Franss tiešām redzēja Albēru braucam pa Korso ar milzīgu puķu pušķi, kurā laikam bija paslēpta mīlestības vēstule. Vakarā Albērs staroja priekā un līksmībā un nešaubījās, ka tādā pat veidā dabūs atbildi puķu pušķī. Viņa cerības arī netika pieviltas; nākamajā vakarā viņš gavilēdams rokā vicināja kādu zīmīti.
— Vai viņa tev atbildēja? — jautāja Franss.
— Lasi pats!
— «Otrdienas vakarā pulksten septiņos," Franss lasīja, — „pretim „Via del Pontifivi" izkāpiet no ratiem un sekojiet romāņu zemniecei, kura Jums izraus no rokām jūsu moccoletto. Jūsu pazīšanās zīme būs pajaco uzvalks ar sarkanu lentu uz labā pleca."
— No šīs dienas līdz tam laikam jūs mani neredzēsit.
— Uzticība un klusu ciešana!
— Nu, ko domā, draugs? — jautāja Albērs.
— Es domāju, tas būs mazs, ļoti patīkams piedzīvojums, un man tik bail, ka tu laikam neieradīsies uz hercoga Bračjāno balli. Bet apdomā labi, draugs, ja tava skaistule tiešām pieder pie augstākās aristokrātijas, tad viņa arī būs pie Bračjāno.
— Lai kā, — atteica Albērs, — tu lasīji vēstulīti, vai to var būt rakstījusi zemākas kārtas persona? Vai tur ir jel mazākā ortogrāfijas kļūda? Ak, es esmu jau gluži iemīlējies nepazīstamajā!
— Ak, Dievs, tu mani gluži vai biedē! — teica Franss. — Tad jau man vienam būs jāiet ne vien uz Bračjāno svētkiem, bet ari vienam jāatgriežas Florencē.
— Nu, es tev saku, ja mana nepazīstamā ir tikpat mīlīga, cik skaista, tad es tūdaļ palieku sešas nedēļas Romā. Es cienu Romu, un man vienmēr ir bijusi liela patika pētīt senlaikus.
— Nu, vēl viens tāds piedzīvojums, un es vēl pieredzēšu, ka tu tieci iecelts par locekli arheoloģijas akadēmijā.
Beidzot pienāca otrdiena, pēdējā un pati dzīvākā diena karnevālā. Šodien teātri tika atklāti pulkstens desmitos no rīta, jo astoņos vakarā jau sākās gavēņa laiks. Ikviens, kas līdz šim bija atturēts no svētkiem, tagad piedalījās un pavairoja vispārējo ņudzekli, troksni un jautrību. Neaprakstāmajā drūzmā tomēr nekad negadījās ne mazākais nelaimes gadījums, pat ne viena vienīga ķilda. Itālieši šinī ziņā ir vienīgā teicamā tauta; viņu svētki ir īsti svētki. Šā stāsta autors, kurš sešus gadus dzīvojis Itālijā, neatceras nevienus svētkus, kuri būtu tikuši jel kā traucēti. Abi draugi atkal metās vispārējā jautrības mutulī, un tikai palaikam Franss sajuta, kāds dīvains pretstats šai izlaidībai, jautrībai ir aristokrātiskais grāfs ar savu klasisko, nopietno galvu, savu bālumu un drūmumu. Franss nevarēja uzlūkot šo galvu un stāvu, neviļus neiedomādamies Manfrēdu vai drūmo Zāru, Bairona tēlus, kurus viņš tik ļoti mīlēja. Grāfam bija viena krunka pierē, kura norādīja uz pastāvīgām rūgtām domām, viņam bija tik kvēlojošas acis, kuras lasa pašos dvēseles dziļumos; viņam bija tās lepnās, zobgalīgās lūpas, kuras piedeva vārdiem, kas pār tām nāca, tik savādu raksturu un lika tiem tik dziļi iespiesties katra atmiņā.
Albērs staltojās sava pajaco uzvalkā ar milzīgu, sarkanu lentu uz pleca, lai viņu tik nesajauktu ar Fransu.
Ap pulkstens trim atskanēja šauteņu šāvieni pie venēciešu pils un del Popolo laukumā par zīmi, ka vajadzēja sākties zirgu skriešanai pa Korso. Šāvieni tik tikko bija sadzirdami vispārējā troksnī, bet tomēr tūdaļ no ielas nozuda visi rati, sabraukdami blakus ielās un pagalmos bez mazākās nekārtības, bez policijas iejaukšanās, ātri un veikli.
Tad pa visu ielu noaulekšoja karabīneru nodaļa — kareivju jāšus, pilnā apbruņojumā, kuriem vajadzēja atbrīvot ielu barbari — brīvi, bez jātniekiem palaistiem zirgiem, kuri sacentās skriešanā.
Kad karabīnieri bija nonākuši pie venēciešu pils, šauteņu šāvieni deva zīmi, ka ceļš ir brīvs.
Piepeši sacēlās vispārēja, nebeidzama, nedzirdēta kliegšana, un kā ēnas pa ielu aizlaidās zibens ātrumā garām septiņi astoņi zirgi, kuri no simts- tūkstošu cilvēku kliedzieniem un sviestām dzelzskastaņām tikām vēl vairāk dzīti un satracināti, tad atskanēja no Eņģeļpils trīs šāvieni par zīmi, ka trešais numurs uzvarējis skriešanā.