Tūdaļ arī rati saplūda atkal uz Korso, un raibā masku dzīve turpinājās vēl jautrāk, jo tagad atskanēja jauni saucieni: moccoli pārdevēji bija ieradušies ar savu preci.
Moccoli jeb moccoletti ir vaska sveces, dažāda lieluma; vakarā tiek «moccoli" aizdedzināti, un tad visi cenšas cita svecītes nodzēst un savu nodzēsto pie kaimiņa sveces aizdedzināt. Ir tikai viens veids svecīti aizdedzināt, pieliekot to pie degošas liesmas, bet tūkstoš veidu ir, kā tās izdzēst — ar milzīgām plēšām, pārdabiskiem vēdekļiem, pistonu šāvieniem, — tāpat kā ir tūkstoš veidu izdzēst cilvēka dzīvību, bet viens veids viņu veidot.
Tiklīdz pie debesīm parādījās pirmās zvaigznes, uzliesmoja tūkstošiem sveču gaismiņu pa visiem laukumiem un ielām no de! Popolo laukuma līdz venēciešu pilij, šurpu un turpu klīzdamas, tie bija īsti malduguņu svētki. Šo burvīgo skatu iedomāties nevar neviens, kas pats to nav redzējis. It kā visas zvaigznes būtu no debesīm atraisījušās un uz zemes grieztos trakā dejā, savāda trokšņa pavadītas, kādu cilvēka ausis nekur citur nedzird.
Šinī acumirklī nav nekādas starpības starp princi un nabagu, katrs smejas, dzēš, aizdedzina svecītes. Šāda dīvaina deja turpinās kādas divas stundas.
Korso ir gaišs kā dienas laikā, pat trešajā un ceturtajā namu stāvā var skaidri redzēt ļaužu sejas.
Abi draugi atradās pašulaik uz Via del Pontefici\ Albērs izlēca no ratiem, vaska svecīti rokā turēdams; dažas maskas viņam tuvojās, gribēdams izdzēst viņa moccolo, bet viņš veikli izvairījās; te Franss no tālienes redzēja, ka kāda zemniece ar puķu pušķi izstiepa roku un izrāva Albēram moccolo, drīz abi roku rokā pazuda laužu drūzmā; viņš gan vēl lūkoja viņiem sekot, bet velti.
Piepeši atskanēja lielais zvans par zīmi, ka karnevāls beidzies, un piepeši kā caur burvības spēku visas sveces bija izdzisušas; it kā viens vienīgs nebeidzams vēja pūtiens būtu visas liesmas aizrāvis.
Apklusa tikpat piepeši viss troksnis, it kā vējš būtu arī troksni aiznesis sev līdzi.
Tikai no tālienes vēl dzirdēja aizbraucot ratus.
Karnevāls bija beidzies.
XIV
Sansebastjāna katakombas
Nekad savā mūžā Franss nebija sajutis tik ātri pārmaiņu no jautrības uz grūtsirdību kā tagad. Likās, it kā kāds nakts gars visu Romu būtu pārvērtis milzīgās kapenēs. Ielas, pa kurām viņam vajadzēja braukt, bija ļoti tumšas. Par laimi ceļš bija īss, un pēc desmit minūtēm rati jau pieturēja pie Londonas viesnīcas.
Ēdiens jau gaidīja, un, tā kā Albērs bija teicis, ka tas varētu ilgāk palikt projām, tad Franss bez viņa sēdās pie galda. Maestro Pastrīni, kurš viņus arvien mēdza uzmeklēt pa maltītes laiku, apvaicājās pēc Albēra, bet Franss atteica, ka pēdējais saņēmis kādu ielūgumu. Vakariņas pagāja ļoti klusu, neraugoties uz Pastrīni uzmanību, kurš nāca arvien apjautāties, vai ekselencei kaut ko nevajag.
Franss Albēru gaidīja ilgāku laiku, tikai ap vienpadsmitiem tas apģērbās un lika piebraukt ratus. Saimniekam viņš teica, ka gribot nakti pavadīt pie hercoga Bračjāno, un lika viņam, lai tas tūlīt uz turieni padotu ziņu, tikko Albērs būtu ieradies.
— Hercoga Bračjāno māja bija izslavēta visā Romā, un viņa viesībām bija gandrīz vai Eiropas slava. Franss un Albērs bija hercogam ieteikti ar vēstulēm, un tāpēc viņš Fransam tūdaļ apjautājās pēc viņa drauga. Franss atbildēja, ka tas viņu karnevāla laikā pazaudējis no acīm.
— Tātad viņš nav mājās pārnācis? — prasīja hercogs.
— Es viņu līdz šim acumirklim gaidīju, — Franss atbildēja.
— Un vai nezināt, uz kurieni viņš gāja?
— Droši es nevaru apgalvot, bet man likās, ka viņš gāja satikties ar kādu dāmu.
— Un vai viņam bija klāt ieroči?
— Viņš bija pajaco kostīmā.
— Jums nevajadzēja ļaut viņam iet, jo jūs Romu labāk pazīstat, — sacīja hercogs.
— Jūs manu draugu nepazīstat, ja viņš ko iedomājas, tad viņš nekādi nav no sava nodoma atturams. Bet kas tad viņam varētu notikt?
— Kā to lai zinu! Nakts ir tumša un Tibras upe Marcelas ielai tuvu.
Fransam pārskrēja auksti drebuļi.
— Es gan viesnīcā pateicu, ka nakti pavadīšu pie jums, hercoga kungs, un liku arī man tūlīt dot ziņu, tiklīdz mans draugs būs pārnācis.
— Raug, te jau viens no maniem ļaudīm jūs meklē, — sacīja hercogs.
Hercogs nebija maldījies. Tiklīdz sulainis Fransu pamanīja, viņš tam
tuvojās un teica:
— Ekselence, viesnīcas „Londona" saimnieks liek jums sacīt, ka jūs gaida kāds vīrs, kurš no vikonta de Morserfa kunga atnesis vēstuli.
— Kas tas ir par vīru?
— Vēstnesis man par to nekā neteica.
— Un kur ir vēstnesis?
— Viņš tūlīt aizgāja projām.
— Ak, mans Dievs! — iesaucās hercogiene, kura bija pienākusi klāt. — Steidzieties! Nabaga jaunais cilvēks, kad tikai viņam nav notikusi kāda nelaime!
— Es steidzos, — atbildēja Franss.
— Un vai jūs pie mums atgriezīsities, lai dotu mums ziņas? — prasīja hercogiene.
— Ja nebūs nekas bīstams. Citādi es nezinu, kas ar mani pašu notiks.
Franss steidzās ārā. Viņš bija savus ratus pasūtījis pulksten divos. Bet,
par laimi, līdz Bračjāno pilij no viesnīcas «Londona" bija tikai kādas desmit minūtes gājiena. Tuvojoties viesnīcai, viņš uz ielas ieraudzīja stāvam kādu vīru, kurš viņam likās esam vēsts atnesējs no Albēra. Viņš bija ietinies garā, platā mētelī. Franss viņam tuvojās, bet, par brīnumu, vīrs uzrunāja viņu pirmais.
— Ko jūs vēlaties no manis, ekselence? — viņš prasīja, soli atkāpdamies atpakaļ, it kā tāds, kas ļoti uzmanās.