— Vai jūs neesat tas, — atbildēja Franss, — kas man atnesis vēstuli no vikonta Morserfa?
— Vai jūs, ekselence, uzturaties viesnīcā «Londona"?
— Jā.
— Vai ekselence ir vikonta ceļojumu biedrs?
— Jā.
— Kāds ir ekselences vārds?
— Barons Franss d'Epinē.
— Tad vēstule patiesi ir adresēta ekselencei.
— Vai uz to vajadzīga atbilde?
— Vikonta kungs, mazākais, uz to cer.
— Nāciet man līdzi, es jums to došu.
— Es labāk pagaidīšu šeit pat ārā, — sacīja ziņnesis.
Franss iegāja iekšā; uz kāpnēm viņš sastapa maestro Pastrīni.
— Nu? — prasīja Pastrīni.
— Nu? Kas ir? — atbildēja Franss.
— Vai jūs redzējāt viru, kuru jums atsūtījis vikonts Morserfs?
— Jā, es viņu redzēju un saņēmu no viņa vēstuli. Lūdzu, pagādājiet uguni!
Saimnieks pavēlēja, lai sulainis Fransam rāda uguni. Franss redzēja, ka saimnieks izskatījās ļoti izbiedēts, un tāpēc steidzās jo drīzāk vēstuli lasīt. Vēstule patiešām bija Albēra rakstīta. Viņš to lasīja divreiz, tik ļoti viņš bija pārsteigts no sekojošām rindiņām:
„Mīļais draugs!
Tiklīdz tu saņem vēstuli, esi tik labs un izņem no mana portfeļa, kurš atrodas manā rakstāmgaldā, manu kredītvēstuli un steidzies tūliņ izņemt uz to pie Tarloni četrus tūkstošus piastru, kuriem tu vēl pieliec no sevis klāt, ja summa nepietiktu! Naudu nodod tam, kas tev iedeva vēstuli! Ir ļoti svarīgi, ka es naudu dabūju tūliņ. Es vairāk nekā nerakstu un paļaujos uz tevi, tāpat kā tu uz mani katrā gadījumā vari paļauties.
Tavs draugs Albērs de Morserfs."
Zem šīm rindiņām bija vēl itāliski piezīmēts:
„Ja līdz pulksten sešiem rītu tie četri tūkstoši piastru neatradīsies manās rokās, tad grāfs Albērs Morserfs līdz pulkstens septiņiem būs beidzis dzīvot.
Luidžijs Vampa."
Šie pēdējie vārdi Fransam izskaidroja visu. Viņš tagad arī saprata, kāpēc vēstules atnesējs viņam negribēja sekot, iela tam izlikās drošāka nekā Fransa istaba. Albērs bija kritis rokā slavenajam laupītāju vadonim, par kura eksistenci tas pat bija šaubījies.
Laiks bija dārgs. Franss steidzās pie rakstāmgalda, izvilka portfeli un izņēma no tā kredītvēstuli. Tur bija pavisam izrakstīti seši tūkstoši piastru, bet Albērs pusi no tiem jau bija izņēmis. Fransam nebija līdzi nevienas kredītvēstules, jo viņš bija apmeties Florencē un uz Romu atbraucis tikai uz četrpadsmit dienām. Viņš bija paņēmis līdzi simt luidoru, no kuriem tam bija atlikuši tikai vēl apmēram piecdesmit. Franss jau gribēja doties uz hercoga Bračjāno pili, kad viņam ienāca prātā citas domas.
Viņš iedomājās par grāfu Monte-Kristo, lika pasaukt saimnieku un prasīja, vai tas nezinot, vai grāfs esot mājās.
— Jā, ekselence, viņš nupat kā pārbrauca.
— Tad lūdzu, saimnieka kungs, ka jūs pats mani viņam pieteiktu.
Saimnieks steidzās izpildīt Fransa uzdevumu un, pēc piecām minūtēm
atgriezies, sacīja, ka ekselence tiekot gaidīts.
Franss atrada grāfu mazā kabinetā, kas viņam bija svešs.
Grāfs nāca viņam pretim.
— Kāds vējš jūs šinī stundā atpūtis pie manis? - viņš jautāja. - Vai jūs gribētu man darīt prieku un ar mani kopā ēst vakariņas? Tas no jūsu puses būtu ļoti laipni.
— Nē, es nāku kādā ļoti nopietnā lietā.
— Kādā lietā? - jautāja grāfs ar dziļu, pētīgu skatienu, kāds viņam bija īpatns. — Un kādā?
— Vai mēs esam vieni?
— Pilnīgi vieni, - atbildēja grāfs, kad tas pats bija pie durvīm apskatījies.
Franss rādīja viņam Albēra vēstuli.
— Ā! Ā! — grāfs izsaucās.
— Vai jūs redzējāt arī piebildi?
— Jā, — atbildēja Monte-Kristo.
— Ko jūs par to sakāt? — prasīja Franss.
— Vai jums ir vajadzīgā summa?
— Man trūkst astoņsimt piastru.
Grāfs piegāja pie sava rakstāmgalda un atvilka kādu atvilktni, kura bija pilna ar zeltu.
— Es ceru, — viņš sacīja, — ka jūs mani neapvainosit un negriezīsities pie cita.
— Jūs redzat, ka es tieši pie jums esmu atnācis, — atbildēja Franss.
— Es par to jums pateicos, lūdzu, ņemiet!
Viņš norādīja uz ar zeltu piepildīto galda atvilktni.
— Vai tad tiešām ir vajadzība Luidži Vampam šo summu sūtīt? — jautāja Franss, grāfu pētīgi uzlūkodams.
— Piezīmē tas taču izteikts ļoti saprotami.
— Vai jums varbūt nebūtu līdzeklis visu izdarīt vienkāršāk?
— Un kāds? — prasīja grāfs izbrīnījies.
— Ja mēs abi, piemēram, ietu pie Luidži Vampas, es esmu drošs, ka Albērs tiktu atlaists.
— Un kāda tad man vara būtu pār laupītājiem?
— Vai jūs viņiem neesat parādījis palīdzību, kuru tik viegli aizmirst?
— Un kādu?
— Vai jūs Pepīno neesat izglābis dzīvību?
— Ā! Ā! — sacīja grāfs. — Kas jums to teica?
— Vienalga; es to zinu.
Grāfs apklusa, uz acumirkli saraukdams uzacis.
— Un ja es pie Vampas dotos, vai jūs mani pavadītu?
— Ja jums mana klātbūtne nav nepatīkama?
— Tad labi! Laiks ir jauks. Izbraukums uz Romas apkārtni mūs atspirdzinās.
— Vai mums ieroči jāņem līdzi?
— Nav vajadzīgs.
— Nauda?
— Nevajag. Kur ziņnesis?
— Uz ielas.
— Vai viņš gaida atbildi?
— Jā.
— Mums taču jāzina, uz kurieni mums jābrauc; es viņu pasaukšu.
— Tas neko nelīdzēs, viņš negribēja nākt man līdzi augšā.
— Jums gan ne, bet man viņš paklausīs.
Grāfs piegāja pie kabineta loga un savādi iesvilpās. Vīrs mētelī nāca tuvāk.
— Zālīte! — sacīja grāfs, il kā tas sulainim dolu pavēles.
Vīrs tūlīt paklausīja. Viņš ar lēcienu bija viesnīcā un pēc mirkļa stāvēja pie kabineta durvīm.