— Ā, lu las esi, Pepīno! — sacīja grāfs.
Pepīno atbildes vietā nokrita grāfam pie kājām un noklāja viņa rokas ar skūpstiem.
— Ā! Ā! — sacīja grāfs. — Tu vēl neesi aizmirsis, ka es tev izglābu dzīvību! Tas ir daudz, jo šodien ir jau astoņas dienas.
— Nē, ekselence, cs to nekad neaizmirsīšu, — atbildēja Pepīno ar dziļu pateicību.
— Nekad! Tas ir ilgs laiks; bet ir jau labi, ka tu tā domā. Tagad celies augšā un atbildi!
Pepīno uzmeta Fransam bailīgu skatienu.
— (), ekselencei dzirdot, tu vari droši runāt, viņš ir mans draugs.
— Tad labi, — atteica Pepīno, — lūdzu jūsu ekselencei man prasīt!
— Kā grāfs Albērs krita Luidži rokās?
— Ekselence, francūža rati bieži sastapās ar tiem ratiem, kuros sēdēja Terēze.
— Vadoņa mīļākā?
— Jā, francūzis viņai uzmeta laipnus skatienus, Terēze atbildēja; viņš viņai svieda puķes, viņa viņam tāpat, protams, ar vadoņa atļauju, kurš sēdēja ratos.
— Kā? — iesaucās Franss. — Luidži Vampa bija romiešu zemnieču ratos?
— Par kučieri.
— Tālāk! — sacīja grāfs.
— Nu! Pēc tam francūzis noņēma masku; Terēze darīja tāpat. Francūzis lūdza no viņas satikšanos, Terēze apsolījās. Bet Terēzes vietā pie Sansebastjāno baznīcas ieradās Bepo.
— Kā? — pārtrauca Franss. — Tā zemniece, kura viņam nopūta mo- ccoletto svecīti…
— Bija piecpadsmit gadus vecs puika.
— Un Bepo viņu izveda no pilsētas? — prasīja grāfs.
— Jā.Mačelas ielas galā gaidīja rati. Bepo iekāpa tajos un uzaicināja francūzi viņam sekot, tas nelika divreiz teikt. Bepo paziņoja, ka tiem esot jābrauc kādu jūdzi atstatu no Romas uz kādu villu. Francūzis apgalvoja, ka tas esot gatavs viņam sekot līdz pat pasaules galam. Kad tic kādu gabalu bija braukuši un francūzis sāka palikt uzbāzīgs, Bepo izvilka pāris pistoļu un turēja tās viņam pie krūtīm. Tūlīt kučieris apturēja zirgus un darīja to pašu. Tūlīt arī četri no mūsējiem bija klāt, un francūzim bija jāpadodas. Viņš tika aizvests uz katakombām pie Luidži un Terēzes, kuri jau viņu gaidīja.
— Labi! — sacīja grāfs, pret Fransu pagriezies. — Atgadījums ir ļoti jocīgs.
— Es arī to par tādu uzskatītu, ja tas nebūtu noticis ar manu draugu, bet gan ar citu.
— Tad brauksim viņam pakaļ. Vai jums ir rati?
— Nē.
— Tas nekas. Es esmu norīkojis, ka man dažādiem gadījumiem zirgi stāv iejūgti dienu un nakti.
— Pilnīgi iejūgti?
— Jā, es esmu ļoti iedomīgs, un dažreiz man piepeši uznāk griba doties uz kādu pasaules malu.
Grāfs pazvanīja un pavēlēja sulainim piebraukt ratus.
Grāfs, Franss un Pepīno nokāpa lejā.
Rati gaidīja pie durvīm. Alī sēdēja uz bukas. Franss viņā pazina mēmo vergu no Monte-Kristo apakšzemes pils.
Franss ar grāfu iesēdās ratos, un Pepīno nosēdās blakām Alī uz bukas, un zirgi auļiem devās uz priekšu. Pie pilsētas vārtiem sargs viņus gribēja apturēt, bet Monte-Kristo izvilka gubernatora izrakstītu atļauju, ar kuru tam bija dota iespēja katrā laikā, vai tā būtu diena vai nakts, izbraukt no pilsētas. Sargs dabūja luidoru par savām pūlēm, un viņi brauca tālāk.
Viņi brauca pa veco Apijas ielu, kurai visapkārt atradās kapenes. Laiku pa laikam Franss manīja no mūru drupām parādāmies kādus tēlus, bet pēc Pepīno dotās zīmes tie atkāpās. Netālu no Karakalla cirka rati apstājās. Pepīno atvēra durvis, un Franss ar grāfu izkāpa.
Tad grāfs ar Pepīno klusām sarunājās, un Pepīno viņiem gāja pa priekšu.
Viņi gāja pa eeliņu, kurš veda no kalna lejup. Drīz tie ēnā ieraudzīja divus tēlus, kuri savā starpā sarunājās.
— Vai mēs varam iet tālāk, — Frans — prasīja grāfam, — vai mums jāgaida?
— Nāciet! Tas ir Pepīno, kas sargam paziņo par mūsu atnākšanu.
Kad Franss ar grāfu viņiem tuvojās, laupītājs sveicināja.
— Ja ekselence grib sekot, — sacīja Pepīno, — ieeja katakombās atrodas pēc dažiem soļiem.
— Labi, — sacīja grāfs, — ej pa priekšu!
Patiesi, starp krūmiem un klintīm atradās kāda plaisa, kurā tikai viens vīrs varēja ielīst. Pepīno ielīda pirmais, tad grāfs, un viņam sekoja Franss. Tiklīdz viņi bija dažus soļus pagājuši uz priekšu, kad telpa kļuva arvien platāka. Pepīno iededza lāpu. Pēc kādiem soļiem atskanēja sauciens: „Kas tur?" — un lāpa apspīdēja uzvilktu šautenes gaili. ,
— Labs draugs! — atbildēja Pepīno un gāja viens pats-trz priekšu, arī otram sargam kādus vārdus čukstēdams, pēc kuriem šis, tāpat kā pirmais, sveicināja un apmeklētājiem deva zīmi, ka tie var netraucēti iet tālāk. Aiz sarga atradās trepes ar divdesmit pakāpieniem. Viņi pa tām nokāpa un atradās līķu velvē. Caur spraugām iespiedās mēness gaisma un atspīdēja iedobumus klinšu sienā, kur agrāk bija glabājušies zārki.
Grāfs uzlika Fransa roku uz pleca:
— Vai gribat redzēt laupītāju nomelni?
— Labprāt! — atbildēja Franss.
— Tad iesim… Pepīno, izdzēs lāpu!
Pepīno paklausīja, un viņi atradās dziļākajā tumsā un tikai gar sienām varēja pamanīt šur un tur lēkājam sarkanu uguns atspīdumu. Grāfs veda Fransu ar tādu izveicību, it kā tas tumsā varētu redzēt.
Caur spraugu viņi tagad varēja ieskatīties kādā četrstūrainā telpā, kuras sienas, tāpat kā velvē, bija viscaur izcirstas iedobumos. Telpas vidū atradās četri lieli akmeņi, kuri agrāk bija noderējuši par altāriem, to pierādīja arī virs tiem atrodošais krusts. Uz kāda stūra bija nostādīta lampa, kura ar vāju gaismu apspīdēja svešādu skatu, kurš atklājās abu aplūkotāju acīm.
Kāds vīrs, ar elkoni uz staba atspiedies, lasīja grāmatu; tas bija laupītāju virsnieks Luidži Vampa. Viņam visapkārt pie zemes gulēja ap divdesmit vīru, mēteļos ietinušies, katras ar pistoli rokā. Telpas dibenā šurp un turpu staigāja sargs.