Kad grāfam likās, ka Franss šo ainu bija diezgan aplūkojis, viņš pielika pirkstu pie lūpām par zīmi, lai ciestu klusu, un nokāpa pats pa kāpnēm, ieiedams telpā, kur tas taisni tuvojās Luidži Vampam, kurš tā bija nogrimis lasīšanā, ka viņa tuvošanos nepamanīja.
— Kas tur? — uzsauca sargs, kurš pamanīja blakus Luidži kādu ēnu. Pie šā uzsauciena Luidži strauji pielēca kājās un izvilka no jostas pistoli. Acumirklī visi laupītāji bija kājās, un pret grāfu bija vērsti kādi divdesmit šauteņu stobri.
— Nu, — pēdējais sacīja pilnīgi mierīgi, — mans mijais Vampa, tu mēdz savus draugus saņemt ļoti savādi.
— Ieročus nost! — iesaucās Vampa, ar vienu roku pavēloši mādams, kamēr tas ar otru roku noņēma godbijīgi cepuri.
— Piedodiet grāfa kungs, jūsu apciemojums ir tik pārsteidzošs, ka es jūs nepazinu.
— Liekas, Vampa, ka jums dažā labā ziņā ir vāja atmiņa, — atteica grāfs, — un ka jūs aizmirstat ne tik vien ļaužu izskatu, bet arī ar viņiem slēgtos līgumus.
— Un kādu līgumu es gan būtu aizmirsis, grāfa kungs? — prasīja laupītājs ar tādu izskatu, ka tas būtu gatavs savu kļūdu labot.
— Vai mēs nebijām nolīguši, — sacījs grāfs, — ka ne tik vien manai, bet arī manu draugu personai jums jābūt svētai?
— Un ko tad es būtu darījis šīm nolīgumam pretim, ekselence?
— Jūs šovakar esat šurp atvedis grāfu Albēru de Morserfu; šis jaunais cilvēks pieder pie maniem draugiem, viņš dzīvo ar mani kopā viesnīcā un manos pasta ratos piedalījās braucienos. Un tomēr jūs viņu esat sagūstījis un prasāt par viņu izpirkšanas naudu.
— Kāpēc jūs mani uz to nedarījāt uzmanīgu, jūs, citi? — sacīja vadonis, pagriezdamies pret vīriem, kuri no viņa skatiena atkāpās. — Kāpēc jūs man uzkrāvāt kaunu izrādīties nepateicīgam grāfa kungam, no kura atkarīga visu mūsu dzīvība? Pie Pestītāja asinīm! Ja es domātu, ka no jums kāds ir zinājis, ka jaunais vīrs ir ekselences draugs, cs tam uz vietas būtu iedzinis lodi pierē!
— Redziet, — grāfs sacīja Fransam, — es jums teicu, ka te bijusi pārskatīšanās.
— Vai jūs, ekselence, neesat viens? — prasīja Vampa nemierīgi.
— Tas ir kungs, kuram bija adresēta vēstule; es viņu paņēmu līdzi, lai tam parādītu, ka Luidži Vampa ir vīrs, kas tur vārdu. Nāciet, barona kungs, — viņš sacīja Fransam, — Luidži Vampa jums pats sacīs, cik nepatīkama tam ir šī pārskatīšanās.
Franss un vadonis pagāja viens otram kādus soļus pretim.
— Esiet sveicināts, — sacīja Vampa, — jūs dzirdējāt, ko grāfs teica un ko es atbildēju. Es tikai varu vēl piemetināt, ka labprāt vēlētos padarīto nedarbu pārvērst par nenotikušu, ja arī man būtu jāsamaksā vairāk neka četri tūkstoši piastru, kurus es prasīju kā izpirkšanas naudu par vikonta kungu.
— Bet kur ir sagūstītais? — Franss prasīja, nemierīgi apkārt skatīdamies.
— Viņam taču nekas ļauns nebūs noticis? — vaicāja grāfs, uzacis saraukdams.
— Sagūstītais ir tur, — teica Vampa, rādīdams uz to vietu, kur sargs staigāja šurpu turpu, — es pats iešu paziņot viņam par viņa atsvabināšanu.
— Ko dara sagūstītais? — viņš jautāja sargam.
— Es tiešām nezinu, vadoni, — sargs atbildēja, — jau vairākas stundas neesmu dzirdējis viņu nc pakustamies.
— Nāciet, ekselence! — teica Vampa grāfam un Fransam.
Abi sekoja vadonim, augšā kāpdami pa kādām trepēm līdz durvīm, kuras Vampa pats atvēra. Cietuma telpās dega neliela lampiņa, un tās gaismā viņi redzēja Albēru kādā kaktā laupītāju dotā mētelī ietinušos un dziļā miegā guļam.
— Ā! — teica grāfs, savādi smaidīdams. — Tas nav nemaz smādējami: vīrs, kuram ap pulkstens septiņiem jātop nošautam, guļ tik mierīgā miegā!
Vampa uzlūkoja Albēru ar zināmu cienību; šāda bezbailība viņam iedvesa bijību.
— Jums taisnība, grāfa kungs, — viņš tad teica, — šim vīram vajag būt jūsu draugam.
Tad viņš tuvojās Albēram un, aizskardams to pie pleca, teica:
— Ekselence, esiet tik laipns, piecelieties!
Albērs izplēta rokas, berzēja acis un beidzot galīgi atmodās.
— A, jūs tas esat, vadoni? — viņš teica. — Velns parāvis! Jums vajadzēja ļaut man vēl drusciņ pagulēt. Man bija tāds skaists sapnis: es dejoju galopu ar komtesi G… pie Torlonia. — Tad viņš izvilka no kabatas savu pulksteni, kuru laupītāji viņam bija atstājuši, lai pats pārliecinātos, kura stunda.
— Pulkstenis tikai pusdivi! — viņš iesaucās. — Kāda velna dēļ jūs tik agri ceļat mani augšā?
— Lai paziņotu jums, ka jūs esat brīvs, ekselence.
— Mans mīļais! — Albērs atbildēja jautri, bezbēdīgi. — Turpmāk turieties pie Napoleona Lielā paražas, kurš mēdza sacīt: «Modiniet mani tikai nepatīkamu ziņu dēļ!" Ja jūs man būtu ļāvis gulēt, es būtu pabeidzis savu galopu un būtu par to jums mūžīgi pateicīgs… Tātad mana izpirkšanas nauda ir jau atsūtīta?
— Nē, ekselence.
— Kādā kārtā tad cs esmu ticis brīvs?
— Ir atnācis vīrs, kurš. pilnīgi pēc savas gribas var ar mani rīkoties; tas ir jūs atprasījis.
— A, tas jau ir ļoti laipns kungs!
Albērs lūkojās visapkārt un ieraudzīja Fransu.
— Kā? — viņš teica. — vai tu tas esi, mans mīļais Frans, kurš tik tālu iet sevis uzupurēšanā?
— Ne es, — atteica Franss, - bet mūsu kaimiņš — grāfs Monte- Kristo.
— A! Pie velna! Grāfa kungs! — jautri iesaucās Albērs, sakārtodams savas aproces un kravati. — Jūs esat ļoti varens virs, un cs ceru, ka jūs mani ieskaitīsit par savu mūžīgo parādnieku tiklab jūsu agrākās laipnības dēļ, kā arī sevišķi šīs reizes dēļ.
Viņš sniedza grāfam roku, bet nelikās manot, ka grāfam pārskrēja šalkas, viņa roku saņemot.
Bandīts visu šo skatu uzlūkoja ar pārsteigumu. Viņš bija paradis redzēt, ka viņa gūstekņi drebēja no viņa, un šeit viņa priekšā bija jauneklis, kura jautrais un zobgalīgais prāts necik nebija traucēts. Franss bija sajūsmināts, ka Albērs pat bandīta priekšā bija uzturējis savas tautas godu.