— Mans mīļais Albēr, — viņš teica, — ja tu mazliet pasteigsies, tad mēs vēl varam paspēt uz Torlonia balli pirms slēgšanas. Tu varētu patiesībā piepildīt savu sapni par galopu ar komtesi G. un tev nevajadzēs dusmoties uz senjoru Luidži, kurš šinī lietā tiešām izturējies kā smalks vīrs.
— Tā, tiešām! — atteica Albērs. — Tev taisnība; pa divām stundām mēs varam būt tur. Senjor Luidži, vai vēl jāizpilda kāda formalitāte, lai es varētu iet?
— Nē, mans kungs, — atteica bandīts, — jūs esat brīvs kā putns gaisā.
— Nu, labi, tad dzīvojiet vesels! Nāciet, mani kungi, iesim!
Viņi kopā nokāpa pa kāpnēm un nonāca lielajā zālē, kur visi bandīti godbijīgi noņēma cepures viņu priekšā. Vampa pats paņēma no Pepīno rokas lāpu, lai pavadītu ar godu savus viesus; ne kā sulainis viņš gāja viņu priekšā, bet kā karalis, kurš pavada līdz durvīm ārzemju sūtņus. Pie durvīm nonācis, viņš paklanījās.
— Un tagad, grāfa kungs, — viņš teica, — es vēlreiz atvainojos un ceru, ka jūs to, kas noticis, neņemsit man turpmāk ļaunā.
— Nē, mans mīļais Vampa, — atteica grāfs, — bez tam jau jūs savu pārskatīšanos vēršat par labu tik smalkā kārtā, ka pat varu justies spiests jums vēl izteikt pateicību.
— Mani kungi, — tagad Vampa teica abiem draugiem, — mans aicinājums varbūt jums neliksies diez cik pievilcīgs, bet es varu jums apgalvot, ka jūs, ja jums kādreiz patiktu mani atkal apmeklēt, man visur būsit mīļi viesi, lai jūs mani atrastu kur atrazdami.
Franss un Albērs sveicināja; grāfs aizgāja pirmais, Franss palika mazliet iepakaļ.
— Vai, ekselence, vēl ko pavēlat? — jautāja Vampa smaidīdams.
— Jā, tiešām, es gribētu labprāt zināt, kādu grāmatu jūs tik uzmanīgi lasījāt, kad mēs atnācām.
— Tie ir Cēzara komentāri, mana mīļotā grāmata, — atteica bandīts.
— Kur tu paliec, Frans? — sauca Albērs.
— Es jau nāku, — atbildēja Franss un izgāja no katakombām.
— Tagad, grāfa kungs, pasteigsimies; man neizsakāmi rūp šo nakts pārpalikušo daļu pavadīt pie hercoga Bračjāno.
Viņi atrada ratus tanī pašā vietā, kur bija tos atstājuši. Grāfs teica Alī vienu vienīgu vārdu, un zirgi vēja ātrumā devās uz priekšu. Tieši pulksten divos abi draugi ienāca dejas zālē pie hercoga BračjānQ.
— Cienījamā kundze, — teica vikonts Albērs de Morserfs, tuvodamies komtesei. — Jūs vakar bijāt tik laipna un apsolījāt man galopu, es gan nāku mazliet par vēlu atgādināt jums šo laipno solījumu, bel šeit mans draugs, kura patiesīgumu jūs pazīstat, var jums apliecināt, ka novēlošanās nav mana vaina.
Atskanēja valša mūzika, un Albērs ar grāfieni steidzās dejotāju drūzmā.
Franss domāja par dīvaino trīsēšanu, kura bija sagrābusi grāfu, kad Albērs bija saņēmis viņa roku; viņš grāfu pastāvīgi novēroja, un jau vairākas reizes viņš bija šo trīsēšanu pamanījis.
XV
Norunāta satikšanās
Tiklīdz otrā rītā Albērs bija piecēlies, viņš aicināja savu draugu apmeklēt grāfu Monte-Kristo. Fransam viņš vakar bija pateicies, bet tāds svarīgs pakalpojums pelnīja divkārtīgu pateicību.
Franss, kuru dzina pie grāfa ar atturību apvienota ziņkārība, bija gatavs pavadīt Albēru.
— Grāfa kungs, — teica Albērs, — atļaujiet man jums šodien atkārtot, ko es vakar jums tiku teicis, ka es nekad neaizmirsīšu, kādos apstākļos
jūs man parādījāt savu palīdzību, un ka man jums jāpateicas ja ne par savu dzīvību, tad vismaz par brīvību.
— Mīļais kaimiņ, — smiedamies atteica grāfs, — jūs to uzskatāt par pārāk lielu, ko es biju tik laimīgs jūsu labā darīt. Jūs man varat tikai pateikties par divdesmit tūkstošiem ietaupītu franku, tas ir viss. Jūs redzat, ka par to nav pat vērts runāt. Bet atļaujiet man izteikt jums savu augstāko apbrīnu par neredzēto bezbailību un drošsirdību, ar kādu jūs izturējāties!
— Ak, ko, grāfa kungs, es nāku jūs jautāt, vai es, vai manējie jums var būt kaut kādā ziņā palīdzīgi. Mans tēvs, grāfs de Morserfs, spānietis no dzimuma, ieņem augstu stāvokli Francijā un viņam ir ietekme arī Spānijā. Pavēliet par mums visiem!
— Labi, de Morserfa kungs, — atbildēja grāfs, — ar prieku es pieņemu jūsu piedāvājumu; man varbūt būs gadījums jūs lūgt sniegt lielu pakalpojumu.
— Un tas būtu?
— Es vēl nekad neesmu bijis Parīzē, Parīzi nemaz nepazīstu, — atteica grāfs.
— Tiešām? — iesaucās Albērs. — Kā jūs spējāt līdz šim atlikt Parīzes apmeklēšanu? Tas ir gluži neticami!
— Un tomēr tā ir. Bet es līdz ar jums jūtu, ka ir neiespējami ilgāk kavēt iepazīšanos ar smalkās pasaules galvaspilsētu. Varbūt es šo nepieciešamo ceļojumu būtu uzņēmies arī jau agrāk, ja būtu pazinis kādu vīru, kas būtu varējis mani ievest šinī pasaulē.
— Ā! Tāds vīrs kā jūs! — iesaucās Albērs.
— Jūs esat ļoti laipns. Bet kad es nevaru lepoties ne ar kādu citu nopelnu kā vienīgi ar to, ka ar saviem miljoniem varu pieveikt jūsu bagātākos baņķierus, tad es arī nerādījos Parīzē, jo negribēju biržā spekulēt. Tagad jūsu laipnais priekšlikums lietu dara citādu. Sagatvojieties, mans mīļais de Morserfa kungs (grāfs šos vārdus pavadīja ar savādu smaidu), sagatavojieties, kad es braucu uz Franciju, atvērt man vārtus uz šo pasauli, kurā es būšu tikpat svešs kā merons vai Kohimas ķīnietis.
— Ā! Es to daru ar lielāko prieku, — atbildēja Albērs, — toties labprātīgāk, — neizzobo mani par daudz, mīļo Frans, — ka es šorīt saņēmu vēstuli, kura mani sauc uz mājām svarīgās darīšanās, proti: sakaru nodibināšanai ar ļoti cienījamu namu, kuram Parīzes lielajā pasaulē ir vislabākā slava.