— Sakaru nodibināšana ar precībām? — smiedamies jautāja Franss.
— Ak, mans Dievs, jā! Kad tu atgriezīsies Parīzē, tu mani atradīsi kā nopietnu vīru, varbūt kā lielas ģimenes tēvu. Tas labi saderēs kopā ar
manu iedzimto nopietnību. Vai ne? Visādā ziņā, es jums atkārtoju, grāf: es un manējie esam jums padoti ar sirdi un dvēseli.
— Es ar prieku pieņemu jūsu piedāvājumu, — teica grāfs, — jo tas man palīdzes īstenot sen lolotos nodomus.
Franss nevienu mirkli nešaubījās, ka šie nodomi ir tie paši, par kuriem jūras braucējs Sindbads bija minējis dažus vārdus, un uzlūkoja grāfu, kamēr tas runāja, lai varbūt izdibinātu, kādi ir šie nodomi, kuri grāfu ved uz Parīzi. Bet šā vīra dvēselē lasīt bija grūti, it sevišķi vēl tad, kad viņš aizsedzās ar smaidiem.
— Bet, grāf, — teica Albērs, kurš bija gluži aizgrābts, ka varēs ievest Parīzes augstākās aprindās tādu vīru kā grāfs Monte-Kristo, — vai tikai jūsu ceļojuma nodoms neizklīst ar pirmo vēju?
— Nē, goda vārds, — teica grāfs, — es gribu un man vajag braukt uz Parīzi.
— Un kad jūs brauksit?
— Nu, kad jūs būsit Parīzē?
— Es? — teica Albērs. — Ā, pēc četrpadsmit dienām, vēlākais pēc trim nedēļām; tas ir viss.
— Nu, labi! — atteica grāfs. — Es dodu jums trīs mēnešus; jūs redzat, es ļauju jums diezgan laika.
— Un pēc trim mēnešiem, — iesaucās Albērs, — jūs pieklauvēsit pie manām durvīm?
— Vai jūs gribat satikšanos noteikt zināmā dienā un stundā? — jautāja grāfs. — Saku jums jau iepriekš, ka esmu briesmīgi akurāts.
— Noteikt zināmā dienā un stundā! — iesaucās Albērs. — Tas jau ir brīnumjauki!
— Nu, labi, — teica grāfs un paņēma kalendāru, kurš bija pakārts pie spoguļa.
— Šodien ir marta pirmā diena, — viņš turpināja un, pulkstenī palūkodamies, piebilda: — pulkstenis ir desmit un trīsdesmit minūtes. Vai ,gribat mani sagaidīt šā gada jūnija pirmajā dienā pulkstens desmitos un trīsdesmit minūtēs?
— Vareni! — iesaucās Albērs. — Brokastis jau būs galdā.
— Kur jūs dzīvojat?
— Heldera ielas 27. namā.
— Jūs dzīvojat viens kā vecpuisis, vai es jūs netraucēšu kaut kādā ziņā?
— Es dzīvoju sava tēva namā, bet atsevišķā paviljonā, kurš atdalīts no pārējā nama.
— Labi.
Grāfs paņēma savu piezīmju grāmatiņu un ierakstīja; „Heldera ielā 27, jūnija l.dienā, 10.30 no rīta."
— Un nu esat pārliecināts, — teica grāfs, — ka jūsu pulksteņa rādītājs nebūs akurātāks nekā es.
— Vai es jūs vēl redzēšu pirms aizceļošanas? — jautāja Albērs.
— Tas ir atkarīgs no tā, kad jūs braucat.
— Es braucu rītvakar ap pulkstens pieciem.
— Tad man jāsaka jums jau tagad ardievas; man ir darīšanas Neapolē, un tikai sestdienas vakarā vai svētdienas rītā es pārbraukšu.
— Un jūs, barona kungs, — jautāja kungs Fransam, — vai jūs arī braucat projām?
— Jā, uz Venēciju; es palieku vēl vienu vai divus gadus Itālijā.
— Tātad mēs Parīzē laikam redzēsimies?
— Es baidos, ka man nebūs tā prieka.
— Nu, tad ardievu, mani kungi, laimīgu ceļu! — teica grāfs, sniegdams abiem draugiem roku.
Tā bija pirmā reize, kad Franss aizskāra grāfa roku. Viņš nodrebēja, jo grāfa roka bija auksta kā miroņa roka.
— Kas tev kait? — Albērs jautāja Fransam, kad viņi bija atkal sasnieguši savu istabu. — Tu izskaties gluži savāds.
— Jā, — atbildēja Franss, — es atzīstos, grāfs uz mani atstāj savādu iespaidu. Viņš ir noslēpumains cilvēks un es ar nemieru vien varu iedomāties jūsu satikšanos Parīzē.
— Ar nemieru? Ak, vai tu neesi pie pilna prāta, mans mīļais Frans? — iesaucās Albērs.
— Kā tu gribi, — atteica Franss, — vai ārprātā vai ne, bet tā ir, kā es tev sacīju.
— Klausies! — teica Albērs. — Un es pat priecājos, ka man ir gadījums tev to sacīt. Aizvien esmu novērojis, ka tu izturējies ļoti vēsi pret grāfu, kamēr viņš bija vienmēr pilnīgi uzmanīgs un laipns pret mani. Vai tev ir kāds sevišķs iemesls būt pret viņu nelaipnam vai atturīgam?
— Varbūt.
— Vai tu viņu varbūt esi jau kaut kur saticis agrāk?
— Jā gan.
— Un kur?
— Vai tu man apsolies nekad nevienam nesacīt ne vārda par to, ko tev stāstīšu?
— Es apsolos.
— Nu, tad klausies!
Franss izstāstīja Albēram par savu izbraukumu uz Monte-Kristo salu un satikšanos ar jūras braucēju Sindbadu, tad par nejaušo sastapšanos Kolizejā un par sarunu starp grāfu un Luidži Vampu, ko viņš bija neviļus noklausījies. Beigās viņš stāstīja par pagājušās nakts notikumiem, ka viņš pamanījis, ka no izpirkšanas summas trūkstot seši līdz septiņi simti piastru, kā viņš iedomājies lūgt palīdzību grāfam un kā grāfs izpestījis Albēru.
Albērs klausījās ar lielu interesi.
— Nu, — viņš beidzot teica, — kas tad tev visā liekas šaubīgs? Grāfs ir ceļotājs, viņam pašam ir sava jahta, jo viņš ir bagāts. Ej uz Portsmutu un Sauthemptonu, tu redzēsi ostas pilnas ar jahtām, kas pieder bagātiem privātļaudīm. Lai tam būtu dzimtene, kur atpūsties, lai būtu godīgi ēdieni un nevajadzētu saindēties ar šiem Itālijas virumiem, lai nebūtu jāguļ šinīs briesmīgajās gultās, kurās dzīvs cilvēks nevar aizmigt, tāpēc viņš sev licis iekārtot dzīvokli Monte-Kristo salā. Kad dzīvoklis bija gatavs, viņš baidījās, ka Toskānas valdība nedarītu viņam kaut kādas nepatikšanas, un nopirka salu līdz ar grāfa vārdu. Vai tad nav daudz tādu, kas ir pieņēmuši savus ģimenes vārdus no savām muižām, kā, piemēram, tavs tēvs?