— Bet, — iemeta starpā Franss, — šie korsikāņu bandīti, kas atrodas viņa pavadonībā?..
— Nu, kas tad tur ko brīnīties? Tu zini tikpat labi kā es, ka korsikāņu bandīti nav nekādi zagļi, bet vienkārši bēgļi, kurus kaut kāda vendeta ir piespiedusi atstāt savu tēviju; tātad ar viņiem var satikties, sevi nebūt nekompromitējot. Es tev saku, ja es pats kādreiz nonāktu Korsikā, vispirms apmeklētu bandītu vadoni Kolombu un tad tikai gubernatoru.
— Bet Vampa un viņa banda? — jautāja Franss. — Tie ir ļaudis, kuri uzbrūk, lai laupītu un zagtu, to tu neliegsi. Un ko tu saki par grāfa iespaidu uz tādiem ļaudīm?
— Es saku, — atbildēja Albērs, — ka šim iespaidam uz bandītiem laikam varu pateikties par savu dzīvību un ka man tāpēc nenākas stingri spriest. Tātad tev nav jāņem ļaunā, ja nepieskaitu to viņam par lielu noziegumu, bet pat vēl atvainoju, ka viņš man glābis ja ne dzīvību, tad vismaz četrus tūkstošus piastru, tas ir, tādu summu, kādu Francijā diezin vai būtu devuši par manu dzīvību, no kā tu redzi, ka arī šoreiz pravietis netiek savā tēvijā cienīts.
— Nu, tu labi teici: tēvija! Kur tad grāfam ir viņa tēvija? Kādā valodā viņš runā? No kā viņš dzīvo? No kurienes viņa lielā bagātība? Kāda bija viņa dzīves pirmā noslēpumainā daļa? Kas ir izplatījis pār otro daļu šo drūmo, cilvēku naidīgo gaismu? To gribētu zināt tavā vietā.
— Mans mīļais Frans, — atteica Albērs, — kad tu pēc manas vēstules saņemšanas atradi, ka grāfa iespaids varētu mums būt derīgs, tad tu tieši aizgāji pie viņa un teici: „Mans draugs Albers de Morserfs ir briesmās, palīdziet man viņu izpestīt." Vai ne tā?
— Vai viņš tad tev prasīja: „Kas ir šis Albērs de Morserfa kungs? No kurienes viņš ņēmis savu vārdu? Kā ticis pie mantas? No kā viņš dzīvo? No kurienes viņš nāk? Kur dzimis?" Saki, — vai viņš tevi par to visu jautāja?
— Nē, tas man tiešām jāatzīst.
— Viņš atnāca un izrāva mani no Vampas varas, kurā es, neskatoties uz visu izrādīto bezbailību, tomēr jutos diezgan neomulīgi. Nu, mans mīļais, kad viņš kā pretpakalpojumu no manis nekā vairāk neprasa kā to, ko mēs darām katru dienu kuram katram nepazīstamam itāliešu vai krievu princim, kurš brauc caur Parīzi, tas ir, ka ievedām viņu augstas sabiedrības salonos, — vai tad tu tiešām vari gribēt, lai es viņam atraidu šo lūgumu? Nē, Frans, tas neiet!
— Dari, ka tu gribi, — teica Franss, jo visa Albēra ieruna nebija apstrīdama, — viss, ko tu saki, ir gluži taisnība; bet tomēr man nebūtu mazāk taisnība, ka grāfs Monte-Kristo ir noslēpumains, drūms cilvēks, kurš iedveš bailes.
Otrā dienā ap pulkstens pieciem abi draugi šķīrās. Albērs de Morserfs — lai brauktu uz Parīzi, Franss de E'pinē — lai pavadītu četrpadsmit dienas Venēcijā.
Pirms Albērs iekāpa savos ratos, viņš viesnīcas apkalpotājam vēl nodeva vizītkarti grāfam Monte-Kristo; tik ļoti viņam rūpēja, ka grāfs tiešām nonāktu pie viņa. Uz kartes bija uzraksts:
„Vikonts Albērs de Morserfs.
Jūnija 1. dienā, 10.30 no rīta, Heldera ielā 27.,,
TREŠĀ DAĻA
.
.
I Sagaidīšana
Māja, kuru Albērs dc Morserfs grāfam Monte-Kristo bija nozīmējis par satikšanās vietu, atradās Heldera ielā. Albērs kādā šīs mājas blakus- spārnā apdzīvoja ne visai lielu atsevišķu dzīvokli, kamēr ēkas galveno dalu ar visām greznajām, plašajām telpām ieņēma grāfs un grāfiene de Mor- serfi.
Minētās dienas rītā Albērs garlaikodamies sēdēja uz sofas savā mazajā salonā un pārskatīja žurnālus, kurus sulainis viņam bija atnesis reizē ar rīta kafiju. Te bija sadzirdams viegls troksnis, pie vārtiem piebrauca kādi rati, un sulainis pēc tam pieteica Debrē kungu. Istabā ienāca kāds jauns, gaišmatains vīrietis, ļoti garš un kalsns, ar plānām, cieti sakniebtām lūpām un veikalniecisku izskatu.
— Labrīt, mīļo Lisjēn! — sacīja Albērs. — Jūs mani drusku sabaidījāt, es jūs no visiem gaidīju pēdējo, un jūs nākat pirmais. Vai tad ministrijā šodien nav sēdes, vai tā atkal kritusi?
— Nomierinieties, mīļais, — sacīja Debrē, uz dīvāna atsēzdamies, — mēs gan dažreiz šķobāmies, bet krist mēs nekrītam, neraugoties vēl uz to, ka ar Spānijas poiitiku mūsu stāvoklis ir pavisam nodrošināts.
— Ak jā, tātad taisnība, ka jūs donu Karlosu pavisam izdzenāt no Spānijas?
— Ne gluži tā, mīļais; mēs donu Karlosu pārvedām pār Francijas robežu citā pusē un uzņēmām viņu kā viesi. Vai tad jūs neesat par to jau dzirdējis? Kopš vakardienas par to jau runā visa Parīze, un aizvakar šī lieta jau bija zināma biržā, jo Danglāra kungs (nezin kur šis vīrs visu tik drīz uzzina) uz šā pamata ir spekulējis un arī vinnējis veselu miljonu.
— Un jūs, kā redzu, ordeņu lentu.
— Hm! Man tika piesūtīta Kārļa III zvaigzne, — viegli atbildēja Debrē.
— Un tāpēc es jūs šorīt tik agri ieraugu? — prasīja Albērs.
— Nē, bet es nakti pavadīju, vēstules un depešas rakstīdams, pret ritu gan apgūlos, bet nespēju iemigt un tāpēc izgāju pastaigāties. Buloņas me- žiņā man uznāca varena ēstgriba un reizē arī mocīja garš laiks. Es atminējos, ka pie jums šodien būs mazi svētki, — un te nu es esmu: esmu izsalcis, pabarojiet mani, man ir garš laiks, izklaidējiet manu melanholiju!
— Tas ir man patīkams pienākums, — sacīja Albērs, piezvanīdams savam sulainim. — Žermēn, atnesiet vīnu un biskvītu! Un, kas attiecas uz izklaidēšanu, — viņš sacīja, pret Debrē pagriezies, — tad es jums šodien sagādāšu kādu jaunu iepazīšanos.
— Ar kādu kungu vai dāmu?
— Ar kādu vīru.
— Ak, tādus es jau pazīstu daudz.