— Bet jūs nepazīstat nevienu, kas būtu tāds kā šis.
— No kurienes tad viņš gan nāk? Vai no pasaules gala?
— Tas viņam vēl nav liels tālums.
— Pie joda! Ka tikai viņš mums neizjauc brokastis; man tikai veicas ar ēšanu, kad atrodos starp ļaudīm, kuri man patīk.
— Cerēsim uz labāko.
— Bošāna kungs, — pieteica sulainis.
— Nāciet, nāciet, jūs briesmīgais kritiķi! — sacīja Albērs, iedams ienācējam pretim. — Jūs būsit pie mūsu maltītes, kuru drīz vien varēsim sākt, ja nemaldos, tad redzu tur arī nākam Šato-Reno kungu. Tiešām sulainis arī drīz pēc tam pieteica:
— Šato-Reno kungs! Maksimiliāns Moreļa kungs.
— Morelis? — Albērs pārsteigts nomurmināja. — Morelis? Kas tas tāds?
Viņš nebija vēl izrunājis, kad istabā ienāca jauns, skaists vīrietis, gadus trīsdesmit vecs, muižnieks no galvas līdz papēžiem. Viņš satvēra Albēra roku.
— Atļaujiet, mans mīļais, — viņš sacīja, — ka jūs iepazīstinu ar kapteini Moreļa kungu. Viņš ir mans draugs, jā, vēl vairāk, mans dzīvības glābējs. Te būs mūsu varonis!
To teicis, viņš pagāja drusku sānis, lai dotu vietu jaunam vīrietim ar staltu augumu un cēlu izskatu. Lasītāji atcerēsies viņu redzējuši Marseļā, viņa tēva namā. Viņš valkāja pa pusei austrumnieku, pa pusei franču uniformu ar Goda Leģiona ordeni.
— Mans kungs, — sacīja Albērs ar sirsnīgu laipnību, — barons Šato- Reno zināja, ka es priecāšos ar jums iepazīties, esiet mūsu draugs, tāpat kā jūs esat viņa draugs!
— Ļoti jauki, — sacīja Šato-Reno, — jums tikai jāvēlas vēl, mīļais vikont, lai viņš jums darītu to, ko viņš manā labā darīja.
— Ko tad viņš ir darījis? — prasīja Albērs.
— Ak, — Morelis runāja pa vidu, — nav vērts par to runāt, barona kungs pārspīlē.
— Kā? — izsaucās Šato-Reno. — Nav vērts par to runāt? Dzīvība nav vērta, ka par viņu runā?.. Tas ir par daudz filozofiski, mans mīļais Moreļa kungs… Tas noder jums, jo jūs savu dzīvību ik dienas liekat uz spēles, bet ne man, kam tikai vienreiz tāds gadījums nāca priekšā.
— Kāds tad šis gadījums bija? — prasīja Bošāns.
— Bošān, mīļais draugs, — sacīja Debrē, — jūs zināt, ka esmu izsalcis, un nu jūs gribat vēl likt stāstus stāstīt.
— Ak, es jau nemaz nekavēju, — atbildēja Bošāns, — mēs varam pie galda Sēsties, un Šato-Reno mums var savu stāstu stāstīt pie maltītes.
— Mani kungi, — atgādināja Morserfs, — ir tikai ceturksnis pāri desmitiem, un jūs zināt, ka mēs vēl gaidām kādu viesi.
— Ak jā, pareizi! Kādu diplomātu, — atcerējās Debrē, — bet, ja mēs vēl pie galda nesēžamics, tad iedzersim vīnu, un jūs, baron, stāstiet savu stāstu!
— Jus zināt visi, ka biju nodomājis ceļot uz Āfriku?
— Tāpēc, ka arī jūsu senči bija turp ceļojuši, — piemetināja Albērs pieklājīgi.
— Es gribēju labprāt iemācīties ar pistolēm šaut. Divkaujā, kā jūs zināt, labprāt vairs nešaujas no tā laika, kamēr biju piespiests kādam no maniem labākajiem draugiem — nabaga Fransam d"Epinē sašaut roku. Jūs to vēl atcerēsities, mani kungi!
— Ak jā! Pareizi! — sacīja Debrē. — Jūs toreiz šāvāties… kāpēc īsti?
— Lai velns parauj, ja es to vēl atceros! — sacīja Šato-Reno. — Bet, ko es atminu, ir tas, ka, negribēdams palaist dīkā tādu talantu, kāds man ir šaušanā, gribēju to izlietot pie arābiem. Tāpēc devos ceļā uz Orānu. No Orānas nonācu Konstantīnā taisni tad, kad aplenkšana tika atcelta. Mēs visi kopā devāmies atpakaļ. Četrdesmit astoņas stundas paciest lietu dienā un naktī sniegu; beidzot trešās dienas rītā mans zirgs nobeidzās no aukstuma. Nabaga lopiņš! Viņš bija pieradis pie siltām segām un kurināta staļļa.
— Un tāpēc jūs laikam gribējāt pirkt manu angļu zirgu, kurš var labāk izturēt tādu ceļojumu?
— Jūs maldāties, esmu apņēmies nekad vairs neatgriezties Āfrikā.
— Tātad jūs bīstaties? — prasīja Bošāns.
— Man jāatzīstas, ka jā, — atbildēja Šato-Reno, — un man bija arī dibināts iemesls. Mans zirgs tātad bija pagalam. Es turpināju savu ceļu kājām. Te mani panāca seši arābu jātnieki, kuriem bija nodoms nocirst man galvu. Divus no tiem es nošāvu ar savu dubultstobru bisi, divus — ar pistolēm, bet divi vēl palika, un man vairs nebija ieroču. Viens no tiem mani saķēra aiz matiem, un otrais jau vēcināja savu jataganu, jau sajutu auksto dzelzs asmeni, kad šis kungs to, kurš mani bija sagrābis aiz matiem, nostiepa gar zemi, nonāvēja ar zobenu. Šis kungs bija pats sev devis uzdevumu tanī dienā glābt kādam dzīvību.
— Jā, — sacīja Morelis smaidīdams, — tas bija piektais septembris, tā ir tāda diena gadā, kurā mans tēvs tika brīnišķīgi izglābts; es svinu šo dienu katru gadu ar kādu…
— Varoņdarbu, vai ne? — pārtrauca viņu Šato-Reno. — īsi sakot, es biju tas izvēlētais, bet tas vēl nav viss. Kad viņš mani bija no zobena asmens izglābis, viņš mani izglāba arī no aukstuma, atdodams man nevis kā svētais Martēns pusi no sava mēteļa, bet visu. Un tad vēl viņš mani izglāba no bada, dalīdams ar mani — nu, uzminiet, ko!
— Pastēti? — prasīja Bošāns.
— Nē, savu zirgu, no kura mēs katrs ar lielu apetīti apēdām gabalu. Šis upuris nebija mazs, prasiet Debrē, vai viņš savu angļu zirgu kāda svešnieka dēļ labprātīgi upurētu?
— Svešniekam ne, bet drauga labā varbūt.
— Es jau tūlīt uzminēju, ka jūs, barona kungs, būsit manā pusē, — sacīja Morelis, — bez tam jau minēju, ka man tanī dienā ļaunajam liktenim bija jādod kāda dāvana, lai atalgotu laipnību, kuru labais liktenis mums reiz bija parādījis.
— Stāsts, kas attiecas uz Moreļa kungu, ir ļoti brīnišķīgs, — sacīja Šato-Reno. — Viņš jums to kādā dienā pastāstīs, kad būsit tuvāk pazīstami, bet šodien gādāsim vairāk par vēderu nekā par atmiņu. Cikos mēs brokastosim, Albēr?