— Pulkstens pusvienpadsmitos.
— Tagad ir tieši pusvienpadsmit, — sacīja Debrē, savu pulksteni no kabatas izvilkdams.
— Jūs man aiz žēlastības atļaujiet vēl piecas minūtes, — sacīja Morserfs, — jo arī es gaidu kādu glābēju.
— Ko tad viņš ir izglābis?
— Mani pašu, — atbildēja Albērs, — vai tad jūs domājat, ka tikai arābi vien māk galvas nocirst? Mūsu brokastis būs ļoti filantropiskas, un mums pie galda sēdēs divi cilvēces labdari.
— Bet no kurienes tad jūsu glābējs nāks? — prasīja Debrē. — Jūs man pirmīt atbildējāt tik nenoteikti, ka man jāprasa vēlreiz.
— Es patiesi to nezinu, kad viņu pirms diviem mēnešiem ielūdzu, viņš bija Romā, bet kas var zināt, kur viņš pēc tam ir uzturējies.
— Un vai jūs domājat, ka viņš turēs savu solījumu un ieradīsies?
— Es ticu, ka viņš izpilda visu, ko sola.
Pulkstenis patlaban sita pusvienpadsmit. Te durvis atvērās, un sulainis pieteica:
— Viņa ekselence grāfs Monte-Kristo!
- Visi klātesošie sakustējās, no kā varēja nomanīt, ka Albēra stāsts viņos bija pamodinājis aizpriedumus. Arī Albēru pašu pārņēma liels uztraukums.
Nebija bijuši dzirdami rati uz ielas, ne soļi priekšistabā, pat durvis nebija izdevušas ne mazāko troksni, kad grāfs pa tām ienāca.
Grāfs Monte-Kristo parādījās uz sliekšņa. Viņa apģērbs bija ļoti vienkāršs, bet pat visizlutinātākais Parīzes salonu varonis tur nebūtu atradis nekā smādējama.
Viss — apģērbs, cepure, veļa — bija pēc jaunākās un smalkākās modes.
Smaidīdams grāfs pagāja līdz istabas vidum un sniedza Albēram roku, kurš tam strauji bija steidzies pretim.
— Noteiktība, — sacīja grāfs Monte-Kristo, — ir, man šķiet, kāds no jūsu valdniekiem tā apgalvoja, karaļu tikums. Nabaga ceļotāji pie labākās gribas to nevar izpildīt. Ceru tomēr, mīļais vikont, ka jūs tos dažus acumirkļus, kurus varbūt par norunāto satikšanās laiku vēlāk esmu ieradies, man piedosit. Ja ir jānobrauc piecsimt jūdžu garš ceļš, tad atgadās dažādi kavēkļi, it sevišķi Francijā, kur, kā es nomanīju, nav brīv pasta vedējus iepērt.
— Grāfa kungs, — atbildēja Albērs, — es nupat par jūsu apciemojumu paziņoju dažiem saviem draugiem, kurus šodien biju ielūdzis. Jūs atļausit, ka jums viņus stādu priekšā. Te ir barons Šato-Reno, kura cilts sniedzas līdz pat divpadsmit Francijas pēriem. Lisjēns Debrē kungs, iekšlietu ministra slepensekretārs… Bošāna kungs, cienījams žurnālists, no kura spalvas bīstas Francijas valdība… beidzot, Maksimiliāns Moreļa kungs, kapteinis.
Pie šā vārda grāfs, kurš līdz šīm pieklājīgi, bet ar pilnīgu angļu aukstumu un vienaldzību bija sveicinājis, neviļus paspēra soli uz priekšu, un viegls sārtums parādījās viņa bālajā sejā.
— Šis kungs valkā uzvarētāju franču uniformu, tā ir skaista uniforma.
Nebija iespējams uzminēt, kas tās bija par jūtām, kas grāfa balsij lika
tik mīksti skanēt un viņa acīm iemirdzēties.
— Vai jūs mūsu afrikāņus vēl neesat redzējis, grāfa kungs? — prasīja Albērs.
— Nekad, — atbildēja grāfs, kurš bija paguvis atkal pilnīgi savaldīties.
— Nu tad, grāfa kungs, zem šīs uniformas pukst viena no mūsu armijas krietnākajām un labākajām sirdīm.
— Ak, grāfa kungs! — Morelis pārtrauca runātāju.
— Ļaujiet man runāt, kaptein… un mēs nupat, — Albērs turpināja, — pārrunājām par kādu viņa varoņdarbu, kura dēļ lūdzu viņu uzskatīt par manu draugu, kaut gan šodien viņu tikai pirmo reizi redzu.
Atkal pie šiem vārdiem varēja nomanīt grāfa savādo skatienu, vieglo sārtumu un plakstiņu paraustīšanos, kas norādīja, ka viņš ir aizkustināts.
— Ā! Tam kungam ir krietna sirds, — viņš sacīja, — jo labāk!
Šis izsauciens, kurš vairāk deva atbildi grāfa paša domām nekā uz Albēra vārdiem, visus pārsteidza un it sevišķi Moreli, kurš izbrīnījies uzlūkoja grāfu.
Bet grāfa balss bija tik mīksta un sirsnīga, ka Morelis nevarēja justies apvainots, kaut gan vārdi bija bijuši tik ērmoti.
— Kāpēc lai viņš par to šaubītos? — Bošāns sacīja Šato-Reno.
— Patiesi, — atbildēja pēdējais, kura pasaules izveicība un drošais aristokrāta skatiens Monte-Kristo caurcaurēm bija izpētījis, — patiesi, Albērs mūs nav pievīlis, ir savāds vīrs šis grāfs. Ko jūs tur sakāt, Morei?
— Viņam ir tik brīvs skatiens un simpātiska balss, — atbildēja Morelis, — ka viņš man patīk, neraugoties uz savādo piezīmi, kuru viņš par mani izteica.
— Mani kungi, — sacīja Albērs, — 2ermēns nupat ziņo, ka maltīte sarīkota. Atļaujiet, grāfa kungs, ka rādu jums ceļu!
Klusēdami viņi iegāja ēdamistabā, kur katras ieņēma savu vietu.
— Mani kungi, — iesāka grāfs, — es esmu svešnieks un šodien pirmo reizi atrodos Parīzē. Jūs tāpēc atvainosit, ka neievēroju parīziešu ieražas, jo esmu pieradis pie austrumnieku dzīves veida, un mana izturēšanās būs drusku turciska, neapolitāniska, arābiska. Tagad, kungi, sāksim brokastot!
— Kā viņš to visu saka! — nomurmināja Bošāns. — Viņš tik tiešām ir liels kungs.
— Liels kungs no svešuma, — piemetināja Debrē.
— Liels kungs visur, Debrē kungs, — piekrizdams sacīja Šato-Reno.
II
Brokastis
Grāfs bija ļoti sātīgs viesis. Albērs, to pamanīdams, ar rūpēm sacīja:
— Mans mīļais grāfa kungs, man šķiet, ka jums mūsu ēdieni mazāk patīk nekā spāniešu laukuma ēdieni. Man vajadzēja iepriekš par jūsu garšu apjautāties.
— Ja jūs mani tuvāk pazītu, kungs, — atbildēja grāfs smaidīdams, — tad jūs par mani nerūpētos. Pasaules ceļotājam, kāds es esmu, nav nekādu sevišķu ēdienu. Es ēdu visu un visur, bet ēdu maz. Šodien, kad jūs man pārmetat sātību, man vēl ir liela ēstgriba, jo kopš vakarrīta nekā neesmu ēdis.