— Kā, kopš vakarrīta? — iesaucās klātesošie. — Jūs veselas divdesmit četras stundas nekā neesat ēdis?
— Nē! — atbildēja Monte-Kristo. — Man bija jābrauc kāds ceļa līkums, lai Nimas apkārtnē ievāktu vajadzīgās ziņas, tas man aizņēma laiku, un es negribēju tāpēc nokavēties.
— Tad jūs laikam ēdāt ratos? — prasīja Morserfs.
— Nē, es gulēju. To daru arvien, kad man ir garš laiks vai kad esmu izsalcis un man nav patikas ēst.
— Tātad jūs varat miegam pavēlēt, grāfa kungs? — prasīja Morelis.
— Puslīdz droši.
— Vai jums tam ir kāds līdzeklis?
— Jā.
— Tas būtu lieliski mums, afrikāņiem, jo mums bieži vien nav nekā ko ēst un vēl mazāk ko dzert.
— Diemžēl, — sacīja Monte-Kristo, — mans līdzeklis var būt noderīgs vienam pašam cilvēkam, kurš mīl vientuļnieka dzīvi, visai armijai tas būtu bīstams, jo tad varētu gadīties, ka armijas nav, kad to tieši vajag.
— Un vai drīkst zināt, kas tas ir par līdzekli? — prasīja Debrē.
— Ak, mīļais Dievs, jā, — atteica Monte-Kristo, — es to nebūt neturu kā noslēpumu. Tas — vislabākais opijs, kuru es pats no Kantonas pārvedu, lai to dabūtu gluži tīru, un labākā hašiša maisījums, kādu dabūn austrumos starp Eifratu un Tigru. Šīs abas substances tiek vienādās daļās samaisītas kopā un no viņām tiek izveidoti graudiņi, kurus ņem, kad vajag. Pēc desmit minūtēm parādās to iespaids. Prasiet baronam Fransam d'Epi- nē, cik atceros, tad viņš vienu graudiņu baudīja.
— Jā, — atbildēja Morserfs, — viņš man par to stāstīja, un viņa atmiņas par to bija jaukas.
— Bet, — jautāja Bošāns, kurš, kā jau žurnālists, bija visai neticīgs, — vai jūs šo līdzekli arvien nēsājat sev līdzi?
— Arvien, — atbildēja Monte-Kristo.
— Vai nebūtu visai nepieklājīgi, ka jūs lūgtu kādu no šiem dārgajiem graudiņiem mums parādīt? — taujāja tālāk Bošāns, cerēdams svešo pieķert runājam nepatiesību.
— Nebūt ne, — atbildēja grāfs un izvilka no kabatas brīnišķīgu, no viena paša smaragda darinātu dozīti ar zelta atslēdziņu. Viņš to atslēdza un parādīja izbrīnītajiem viesiem četrus piecus graudiņus zirņa lielumā, no kuriem vēl kādiem divpadsmitiem dozītes iedobumā bija vieta. Graudiņiem bija zaļgana krāsa un asa, stipra smaka.
Dozīte gāja no rokas rokā, bet viesi vairāk aplūkoja tās dārgo smaragdu nekā savādos graudiņus.
— Tas ir apbrīnojams smaragds un vislielākais, kādu es jebkad esmu redzējis, — sacīja Šato-Reno.
— Man bija trīs tādi, — sacīja Monte-Kristo, — vienu no tiem atdevu Tunisas bejam, kurš to lika iekalt savā zobenā; otro, kurš nebija tik labs kā šis, dāvināju viņa svētībai pāvestam; trešo paturēju pats un liku to izurbt. Tāpēc tas gan zaudēja pusi no savas vērtības, bet man tas jo noderīgāks lietošanai.
Visi izbrīnījušies uzlūkoja Monte-Kristo. Viņš runāja tik vienkārši, ka par viņa vārdiem nebija ko šaubīties, bez tam smaragds taču liecināja, ka viņa stāsts ir patiess.
— Un ko tad jums abi valdnieki dāvāja pretim par šo grezno dāvanu? — prasīja Debrē.
— Tunisas bejs man dāvāja kādas sievietes brīvību un svētais tēvs — kāda vira dzīvību. Tā divreiz savā mūžā esmu bijis tik spēcīgs, it kā Dievs man būtu licis piedzimt uz kāda troņa pakāpieniem.
— Un tas bija Pepīno, kuru jūs izpirkāt, vai ne? — izsaucās Morserfs.
— Varbūt, — atbildēja grāfs smaidīdams.
— Jūs nemaz nevarat iedomāties, grāfa kungs, kāds man prieks, kad dzirdu jūs tā runājam. Es jūs jau iepriekš saviem draugiem bija aprakstījis kā brīnišķu vīru no tūkstoš un vienas nakts, bet šie parīzieši ir tik ikdienišķi ļaudis, ka viņi visu, kas ārkārtīgs, uzskata par fantāzijas murgiem. Sakiet jūs pats viņiem, grāfa kungs, ka es atrados laupītāju nagos un ka bez jūsu palīdzības Sansebastjāna katakombās tagad gaidītu uz miesas augšāmcelšanos.
— Ko nu! — atteica Monte-Kristo. — Jūs taču man apsolījāt šo nieka gadījumu nekad vairs nepieminēt.
— Jūs esat par daudz augstsirdīgs, bet es to nekad neaizmirsīšu. Tikai vienu es jūs lūgtu man paskaidrot, .lai man mana izglābšana nebūtu jāuzlūko kā pārdabisks brīnums. Sakiet, grāfa kungs, — kāda vara jums ir pār šiem romiešu laupītājiem, kuri no neviena nebīstas, un it īpaši pār šo Luidži Vampu, kuru daudzina atrodamies sabiedrībā ar pašu velnu?
— Tas ir izskaidrojams ļoti vienkārši, mans mīļais vikont, — atbildēja grāfs. — Slaveno Luidži pazīstu jau desmit gadus. Kad tas vēl bija jauns un ganīja kazas, reiz tam par ceļa parādīšanu iedāvināju zelta gabalu. Bet viņš bija lepns un negribēja man palikt parādā, un iedāvināja man zobenu, kuru tas pats bija kalis. Jūs to būsit pamanījis manā ieroču krājumā. Vēlāk viņš šo dāvanu izmaiņu bija vai nu aizmirsis, vai mani vairs nepazina. īsi sakot, viņš mēģināja man uzbrukt, bet es turpretim viņu līdz ar kādu duci viņa ļaužu sagūstīju. Es viņu varēju izdot romiešu tiesām, kurām būtu izdarījis lielu pakalpojumu, bet to nedarīju, palaidu viņu vaļā, nolīdzis, ka tas nekad mani, ne ari kādu no manējiem neaizskartu. Uz šā nolīguma pamata tad arī jūs izpestīju no Luidži varas. Bet man bija vēl īpašs nolūks: cerēju, ka jūs mani par to, ja atbraukšu uz Franciju, iepazīstināsit ar franču sabiedrību. Jūs domājat, ka es palikšu pie runāšanas vien, bet, kā redzat, tad to biju domājis nopietni, un šodien esmu šeit, lai jums atgādinātu par jūsu solījumu.
— Un to es arī turēšu, — izsaucās Morserfs, — bet domāju, ka jūs, kas esat paradis pie grezniem un lieliskiem dabas skatiem un pie plašajām debesu ārēm, šeit jutīsities ļoti apspiests. Vienīgā lieta, kurā jums varu pakalpot, varu jūs iepazīstināt ar saviem draugiem un ievest mūsu salonos. Bet ar jūsu vārdu, bagātību un izveicību jūs arī pats atdarīsit visur durvis vaļā un visur tiksit laipni uzņemts. Bet varbūt jums varu būt noderīgs, aizrādīdams uz dažiem šejienes veikaliem vai palīdzēdams jums izmeklēt noderīgu dzīvokli? Labprāt jūs uzlūgtu pie sevis, bet man nu reiz ir tas nelaimīgais paradums, ka neciešu savā tuvumā pat nevienu ēnu, izņemot sievietes ēnu.