— Ā! — sacīja grāfs. — Tas jau īsts precēta vīra paradums. Jūs jau arī Romā minējāt kaut ko par nodomātām precībām. Vai drīkstu jums laimes vēlēt?
— Lieta vēl nav nokārtota, grāfa kungs. Mans tēvs tomēr ļoti vēlas šīs precības, un ceru, ka varēšu jums drīz stādīt priekšā kā savu saderināto Eiženiju Danglāra jaunkundzi.
— Eiženija Danglāra! — prasīja Monte-Kristo. — Vai viņas tēvs nav barons Danglārs?
— Jā, — atbildēja Morserfs, — bet jaunākā laika barons.
— Ak, kas par to! — atteica Monte-Kristo. — Ja viņš tik valstij ir izdarījis pakalpojumus, kuri tam šo titulu ir devuši!
— Ļoti lielus, — smiedamies sacīja Bošāns, — viņš, kaut gan sirdī liberālis, karalim Kārlim X tomēr izdabūjis sešus miljonus aizdevuma, par ko pēdējais viņu iecēlis par baronu un Goda Leģiona bruņinieku, tā ka viņam ordeņa lenta nav vairs jānēsā vestes kabatā kā līdz šim, bet viņš to droši var iespraust pogas caurumā.
— Ak, — sacīja Morserfs smiedamies, — paturiet to savam laikrakstam, bet manā klātbūtnē saudzējiet manu nākamo sievastēvu!
Tad viņš pagriezās pret Monte-Kristo:
— Bet jūs nupat izrunājt barona vārdu; it kā tas jums būtu jau pazīstams.
— Es viņu nepazīstu, — nevērīgi atbildēja Monte-Kristo, — bet ceru drīzumā ar viņu iepazīties, jo man ir viņa bankai izrakstīta kredītvēstule no «Ričarda un Blaunta" Londonā, no «Arnšteina un Eskelesa" Vīnē un no «Tomsona un Frenča" Romā.
Izrunādams šos pēdējos vārdus, grāfs slepeni uzlūkoja Maksimiliānu Moreli.
Ja viņam bija bijis nodoms uz Moreli atstāt iespaidu, tad tas viņam bija pilnīgi izdevies; Maksimiliāns nodrebēja, it kā viņš būtu dabūjis elektrības triecienu.
— «Tomsons un Frenčs", — viņš sacīja, — vai jūs šo firmu pazīstat, grāfa kungs?
— Tie ir mani baņķieri kristīgās pasaules galvaspilsētās, — mierīgi atbildēja grāfs. — Vai tie jums kādā ziņā var būt noderīgi?
— Ak, grāfa kungs, jūs varētu palīdzēt izpētīt kādu noslēpumu, pēc kura līdz šim es un mans tēva esam velti taujājuši. Šī firma mums reiz parādījusi lielu žēlastību, kuru tā, nezinu kāpēc pastāvīgi noliedz.
— Labprāt gribu jums pakalpot, — atbildēja grāfs paklanīdamies.
— Bet, — atgādināja Morserfs, — mēs, par baronu Danglāru runādami, esam pavisam novirzījušies no mūsu sarunas priekšmeta. Mēs taču gribējām grāfa Monte-Kristo kungam būt palīdzīgi sameklēt noderīgu dzīvokli.
— Senžermēnas priekšpilsētā grāfa kungs varētu atrast mazu, patīkamu māju ar dārzu, — sacīja Šato-Reno.
— Ak, jūs tikai zināt ieteikt savu drūmo, neveiklo Senžermēnas priekšpilsētu, — viņu pārtrauca Debrē, — neklausiet viņam, grāfa kungs, un apmetieties labāk d'Antena šosejā, tur ir visas Parīzes centrs.
— Vēl labāk būtu māja Operas bulvārī, — izšķīra Bošāns, — tur grāfa kungs varētu sēdēt uz balkona un, savu čubuku smēķēdams, pārskatīt visu galvaspilsētu.
— Un jūs, Morei, vai tad jums nav neviena priekšlikuma, ka jūs klusējat? — sacīja Šato-Reno.
— Man ir gan kas prātā, — atbildēja jaunais vīrietis smaidīdams, — bet gribēju nogaidīt, vai grāfa kungu apburs tie spīdošie priekšlikumi, kādus jūs viņam likāt priekšā. Tagad, kad viņš ne uz vienu no tiem nav atbildējis, iedrošinos viņam piedāvāt kādu mazu, jauku mājiņu, kuru mana māsa jau pirms gada ir noīrējusi Melē ielā.
— Vai jums ir māsa? — prasīja Monte-Kristo.
— Mīļa māsa, grāfa kungs.
— Vai precējusies?
— Jau pirms deviņiem gadiem.
— Vai laimīgi? — grāfs atkal prasīja.
— Viņa ir tik laimīga, cik vien cilvēks var būt, — atbildēja Maksimiliāns, — viņa ir apprecējsui to vīru, kuru tā mīlēja un kurš mums arī nelaimē palika uzticīgs, Emanuēlu Erbo.
Monte-Kristo nemanāmi smaidīja.
— Es pie viņas dzīvoju sava atvaļinājuma laikā un gribu līdz ar savu svaini darīt visu, lai grāfa kungam dzīve pie mums būtu ērta un patīkama.
— Pag! — izsaucās Morserfs, pirms vēl grāfs paguva atbildēt. — Vai jūs apdomājat, ko jūs darāt, Moreļa kungs, jūs gribat ceļotāju, jūras braucēju Sindbadu, iesprostot ģimenes dzīvē!
— Lai Dievs pasarg, — atbildēja Morelis smaidīdams, — mana māsa ir divdesmit piecus, mans svainis trīsdesmit gadus vecs. Abi tie ir jauni un jautri; bez tam grāfa kungs no saimniekiem nemaz nebūs atkarīgs, viņš varēs pie mums nonākt lejā, kad viņam vien patiksies.
— Pateicos, sirsnīgi pateicos, — sacīja Monte-Kristo, — man pietiks, ja jūs man parādāt godu ar savējiem iepazīstināt, no jūsu laipnajiem piedāvājumiem es nevienu nevaru pieņemt, tāpēc ka man pašam jau ir pilnīgi iekārtots dzīvoklis.
— Kā? — izsaucās Albērs. — Jūs taču neapmetīsities viesnīcā? To darit jums būtu visai nepiederīgi.
— Vai tad es Romā tik slikti dzīvoju? — prasīja grāfs.
— Vai velns! — sacīja Morserfs. — Tur jūs bijāt izdevis piecdesmit tūkstošu piastru, lai sev iekārtotu dzīvokli, bet es nevaru iedomāties, ka visur, kur jūs nonākat, gribēsit izdot tik milzīgas summas.
— Tas mani nebūt nevarēja atturēt, — atteica Monte-Kristo, — biju nu reiz apņēmies Parīzē sev ierīkot māju un tāpēc izsūtīju savu sulaini iepriekš, lai tas visu izdara.
— Jums ir sulainis, kas pazīst Parīzi? — iesaucās Bošāns.
— Viņš ir pirmo reizi atbraucis uz Franciju, ir melns un mēms, — atbildēja Monte-Kristo.