— Vai tas nav Alī? — prasīja Albērs.
— Ja, vikonta kungs, tas ir mans nūbietis, mans mēmais, kuru jūs Romā redzējāt.
— Bet kā tad jūs šim mēmajam cilvēkam, kurš pie tam Parīzi nemaz nepazīst, varējāt uzdot sev pirkt namu? Šis nabaga nelaimīgais būs visu izdarījis greizi.
— Jūs maldāties, vikonta kungs, es turpretim esmu pārliecināts, ka viņš visu būs izdarījis pēc manas garšas, un mana garša nav katra garša. Viņš pirms astoņam dienām ir atnācis šurp un visu pilsētu izpētījis ar suņa instinktu; viņš pazīst manas paražas un būs visu izdarījis man pa prātam. Viņš zināja, ka Šodien atbraukšu, un jau kopš pulkstens deviņiem mani sagaidīja Fonteneblo stacijā. Viņš man iedeva šo papīru, tā ir mana jaunā adrese, ņemiet un lasiet!
— Elizejas laukos, — lasīja Morserfs.
— Tas tiešām ir oriģināli! — Bošāns nevarēja nociesties neizsaucies.
— Un ļoti lielkundziski! — piemetināja Šato-Reno.
— Kā! Vai tad jūs savu māju vēl nepazīstat? — prasīja Debrē.
— Nē, — atbildēja Monte-Kristo, - negribēju, kā jums jau sacīju, nokavēt mūsu satikšanos.
Jaunie ļaudis viens otru uzlūkoja, viņi nezināja, vai tā nebija komēdija, ko Monte-Kristo ar viņiem spēlēja, bet viss izklausījās tik vienkārši un patiesi, ka par to nevarēja šaubīties.
Un kāpēc lai viņš melotu!
— Tad mums jāsamierinās, — piebilda Bošāns, — ar tiem mazajiem pakalpojumiem grāfa kungam, kuri vēl ir mūsu varā. Es, žurnālists, jums atveru visus Parīzes teātrus.
— Tas ir ļoti laipni no jums, mans kungs, un es jums sirsnīgi pateicos, — teica Monte-Kristo smiedamies, — bet mans intendants jau saņēmis pavēli katrā teātrī man īrēt pa ložai.
— Un vai jūsu intendants arī ir nūbietis un mēms? — jautāja Debrē.
— Nē, mans kungs, viņš pat ir jūsu tautietis, ja korsikānis var būt kādam cilvēkam tautietis, bet jūs viņu pazīstat, Morserfa kungs.
— Vai tas varbūt būtu senjors Bertučio, tas pats, kurš tik vareni prata Romā īrēt logus?
— Tas pats, jūs viņu redzējāt. Viņš ir ļoti godīgs vīrs; savā laikā ir bijis drusku kareivis, drusku kontrabandists, vārdu sakot, no visa pa druskai. Jā, es pat negribētu zvērēt, ka viņam nav bijušas mazas darīšanas ar policiju kāda nieka dēļ, naža dūriena vai šāviena dēļ.
— Un tādu krietnu pasaules pilsoni jūs esat sev izvēlējies par mājas pārvaldnieku! Cik tad viņš jums ik gadu nozog? — jautāja Debrē.
— Nu, goda vārds, — teica grāfs, — viņš zog ne vairāk kā kurš katrs pārvaldnieks, esmu pārliecināts; bet par to viņš visus uzdevumus izdara man pa prātam un viņam nekas nav neiespējams; bez tam es viņu nekad neizlaižu no savām acīm.
Kungi jau ilgi sēdēja pie deserta un cigāriem.
— Mans mīļais, — sacīja Debrē pieceldamies, — pulkstenis ir jau pus- trīs: jūsu viesis ir gan ļoti interesants, bet nereti jāatstāj laba sabiedrība, lai uzmeklētu sliktāku. Man jāiet atpakaļ uz ministriju. Pastāstīšu ministram par grāfu, un mums vajadzēs iztaujāt, kas viņš ir.
— Piesargieties, tas pat gudrajiem nav izdevies!
— Ak, ko! Mums ir trīs miljoni policijas spiegiem; taisnība gan, ka šī summa ir aizvien uz priekšu izdota, bet kas par to! Kādus tūkstošus piecdesmit mēs tomēr vēl varēsim šim mērķim izdot.
— Un, kad jūs izzināsit, kas viņš ir, tad pasakiet to arī man! — teica Monte-Kristo.
— To jums apsolu, — atbildēja Debrē un atsveicinājies aizgāja.
— Labi, — teica Bošāns Albēram, — es neiešu parlamentā, bet man būs saviem lasītājiem ko pastāstīt kaut kas labāks nekā Danglāra runa.
— Lūdzu, Bošān, — teica Albērs, — nerakstiet nevienu vārdu par grāfu! Neatņemiet man nopelnu viņu sabiedrībā priekšā stādīt un pasniegt par viņu ziņas! Bet vai viņš nav tiešām ievērojams?
— Grāfs ir vairāk nekā ievērojams, — ieteicās Šato-Reno, — viņš ir viens no labākajiem vīriem, kādus jebkad esmu redzējis. Vai jūs nākat līdzi, Morei?
— Atļaujiet man tikai nodot savu vizītkarti grāfa kungam, kurš bija tik laipns apsolīties mūs apciemot: mēs dzīvojam Melē ielas 14.namā.
— Esiet pārliecināts, ka es jūs atradīšu, — teica grāfs paklanīdamies. Maksimiliāns līdz ar Šato-Reno atvadījās un atstāja Albēru vienu ar grāfu Monte-Kristo.
III
Priekšā stādīšana
— Atļaujiet, grāfa kungs, — teica Albērs, kad viņi bija palikuši vieni, — ja čičerones amatu iesāku ar sava Parīzes vecpuiša dzīvokļa izrādīšanu. Tā kā jūs esat pieradis pie lielajām Itālijas pilīm, tad jums būs pievilcīgi izrēķināt, ar cik maz kvadrātpēdām telpas iztiek parīzietis, kura dzīvoklis vēl tiek uzskatīts par vienu no viskomfortablākajiem.
Albērs grāfu caur salonu un ēdamistabu apakštāvā noveda uz otru stāvu, savu mīļāko vietu — darbnīcu ateljē. Monte-Kristo bija cienīgs apspriedējs visiem mākslas priekšmetiem, kurus Albērs bija savācis šinīs telpās: veclaiku traukus, japāņu porcelānu, austrumnieku audumus, venēciešu stikla lietas, daždažādus ieročus — visus tos viņš pazina, zināja to dzimteni, vecumu un vērtību. Morserfs bija domājis, ka varēs paskaidrot, bet nu pats grāfa vadībā izņēma cauri kursu arheoloģijā, mineraloģijā un dabas vēsturē. Tad viņi devās salonā, kura sienas bija greznotas ar modernu mākslinieku gleznām.
Šoreiz Albērs cerēja parādīt kaut ko jaunu, bet grāfs gleznu meistarus pazina, ne katalogā neskatīdamies, tā ka varēja nomanīt, ka viņš bija studējis arī jaunlaiku māksliniekus.
Beidzot Albērs viņu ieveda savā guļamistabā, kura bija eleganti, ierīkota ar smalkāko gaumi.
Šeit viņiem pretim raudzījās viena, vienīga glezna, Leopolda Robēra gleznota ģīmetne zelta rāmī.
Šī ģīmetne tūdaļ vērsa grāfa skatienu uz sevi, jo viņš aši, ar trim soļiem piesteidzās tai tuvāk un tad palika kā pienaglots stāvot.